Aicinājums nekļūt par soģiem
Izdevniecība Dienas Grāmata ir laidusi klajā Lato Lapsas grāmatu Zem Muhameda bārdas – pie lasītajiem ir nonācis darbs, kurā autors ir apkopojis savus iespaidus par Izraēlu, Palestīnu, Turciju, Irānu, Ēģipti, Jordāniju un Sīriju.
Šī ir grāmata, kurā autors dalās ar citiem gan savās zināšanās, gan arī neatkārtojamajā pieredzē, kuru lielākā daļa no lasītājiem noteikti nevēlēsies atkārtot. Piemēram, par nelegālu ceļojumu uz Gazas sektoru pa kontrabandistu tuneli, kas izrakts zem Ēģiptes un Gazas sektora apsargātās robežas.
Grāmatas galvenā ievirze ir saprast pašam un palīdzēt saprast citiem, ar ko Tuvo Austrumu ļaudis atšķiras no mums un kas mums ir vienojošs.
Grāmatu ir vērts izlasīt kaut vai tāpēc, lai saprastu, ka, neskatoties uz svaigākajiem terora aktiem un notikumiem, islāms nav absolūts ļaunums. Islāma pasaulei pieder miljards cilvēku, un tajā ir milzums virzienu un novirzienu. Ikvienu, pat visideālāko reliģiju, ļauni cilvēki var izmantot ļauniem nolūkiem, veicot visnecilvēciskākos noziegumus.
Vienlaikus grāmata ir ļoti praktiska. Praktiskajā daļa ir apkopoti padomi ceļotājiem, ko drīkst un ko labāk nedarīt islāma zemēs: «.. Irānā iebraucējs, ja vien viņš nezaimos Dievu, nespļaus sejā policistiem, netirgos (un labāk jau arī nelietos) narkotikas, nevazāsies gar kodolobjektiem un nekāps pār armijas objektu sētām, var justies pilnīgā un absolūtā drošībā.» (292. lpp.)
Viens no jautājumiem, kas man radās: vai nopietna līmeņa grāmatā (Zem Muhameda bārdas pretendē būt par nopietnu grāmatu) ir jāiekļauj informācija, kas, visticamāk, ir sacerēta, lai demonizētu pretinieku? Šāds piemērs. Lato Lapsa vispirms plaši apraksta, kā Irānas un citu zemju islāma fanātiķi cīnās pret netikumību: ikvienu pieķertu laulības pārkāpēju nomētās ar akmeņiem, Irānas tikumības sargi par mazāko atkāpi no tikumības normas sodīs notvertos utt. Pēc tam (326. lpp.) tiek pieminēts, ka Irānas islāma fanātiķi, pirms izpildīt nāves sodu, izvaroja tūkstošiem nevainīgu meiteņu, tiesa, ar autora piebildi, ka tā ir politiska leģenda un tās patiesums nav pārbaudīts.
Ja mēs ticam visam, ko Lato Lapsa rakstīja par islāmu pirms tam, tad ir jāsecina, ka ikviens, kas islāma zemēs publiski veic darbības, kas islāmā ir ar nāves sodu sodāms grēks, nevar būt islāma fanātiķis. Man nav ziņu par to, vai starptautiski ir pārbaudītas apsūdzības, ka Irānas ājatollas pavēlēja masveidā izvarot nevainīgas meitenes, bet ir publiski zināms, ka ANO 2011. gadā patiešām veica vienas «islāma izvarotāju» leģendas pārbaudi.
2011. gada jūnijā Lībijas nemiernieki paziņoja, ka Muammars Kadāfi devis rīkojumu veikt masveida izvarošanas. Šo apsūdzību tolaik globālā līmenī popularizēja Hilarija Klintone, kas paziņoja, ka «Lībijas armijas karavīri, valdības mudināti, sākuši masveidā izvarot režīmam nepakļāvīgās sievietes».
Rietumvalstis sodīja izvarotājus! Lībijas valdības spēki un pilsētas, kuru iedzīvotāji tos atbalstīja, tika bombardētas. Lībijas valsts tika sagrauta, bet Muammars Kadāfi tika nošauts kā klaiņojošs suns! Taču jau pēc divām nedēļām ANO cilvēktiesību izmeklētājs Šerifs Basiuni, kuru norīkoja izmeklēt apsūdzības masveida izvarošanā un viagras tablešu dalīšanā Kadāfi karavīriem, bija spiests secināt, ka apvērsuma un pilsoņu kara laika visā Lībijā tika fiksēti tikai trīs dokumentēti izvarošanas gadījumi…Tāpēc, analizējot informāciju par Tuvajiem Austrumiem, ir jāsaprot - laikā, kad notiek informatīvs karš, politiskas leģendas ir ierocis pret pretinieku.
Pirmos iespaidus par Lato Lapsas grāmatu saņēmu, vēl to nemaz netvēris. Burtiski dažas dienas pēc grāmatas iznākšanas man piezvanīja ārvalstu kolēģis, kurš jautāja, vai es zinot, ka Rīgā tikko ir iznākusi ļoti antisemītiska grāmata. Es uzreiz pārjautāju, vai ar to ir domāta Lato Lapsas jaunākā grāmata, un kolēģis atbildēja apstiprinoši. Man bija jāapsola pēc grāmatas izlasīšanas novērtēt tās antisemītisma pakāpi.
Atbilde uz šo jautājumu ir vienkārša. Ja ar terminu «antisemītisms» tiek saprasta Izraēlas iekšpolitikas un ārpolitikas kritika vai ebrejiem piedēvēto rakstura īpašību vai stereotipu atkārtošana, kaut vai atstāstot t. s. ebreju anekdotes, tad grāmata ir antisemītiska.
Ja ar terminu «antisemītisms» tiek saprasta naida kurināšana vai aicinājumi uz neiecietību un tamlīdzīgi, tad grāmata nav antisemītiska. Viss atkarīgs no tā, cik plaša antisemītisma definīcija tiek pielietota.
Manuprāt, gan palestīniešu, gan ebreju attiecību un savstarpējo pāridarījumu visai ciniskā uzskaitījuma mērķis autoram bija cits. Lato Lapsas grāmata ir aicinājums mums visiem Latvijā nebūt par soģiem Tuvajos Austrumos notiekošajam. Tas ir aicinājums izvērtēt, vai mums ir strikti jānostājas kādā no pusēm, jo, visticamāk, absolūtas taisnības nav nevienam.
Tāpēc, manuprāt, viena no Lato Lapsas grāmatas galvenajām atziņām ir izsakāma ar citātu: «Es ļoti labi saprotu arābus, un es ļoti labi saprotu ebrejus. Ja es būtu ebreju vietā, es neieredzētu arābus… Ja es būtu arābu vietā, es neieredzētu ebrejus…» (194.-195. lpp.).