Politkorektuma krīze globālajā politikā

Līdz šim Rietumeiropā un Ziemeļamerikā vēlēšanu tehnoloģijas bija vienkāršas. Politiskās partijas rīkoja politkorektuma čempionātus un sacentās, kura partija vairāk izdabās un pieglaimosies visām iespējamajām sociālajām vai seksuālajām minoritātēm.

Tika kultivēts uzskats, jo lielākam minoritāšu skaitam izdabās politiskā partija, jo tā ir pareizāka un demokrātiskāka. Savukārt tos politikās sistēmas dalībniekus, kuri atļāvās paust savas politnekorektās domas, uz mūžu apzīmogoja ar necienīgu tumsoņu, rasistu un nedemokrātu zīmogu, lai ar lielu blīkšķi (un pie viena, lai iebiedētu ikvienu citu neatkārtot tādu kļūdu) izstumtu no politiskās vides uz mūžiem. Tāds pats liktenis piemeklēja tos, kas izteica pat patiesību par to, kuras tautas vai sociālās grupas piederīgie ir galvenie noziedzīgu nodarījumu dalībnieki utt. Savukārt vislabākos rezultātus un reitingus Amerikā solīja tiem, kuri samīļos pēc iespējas lielāku skaitu seksuālo minoritāšu pārstāvju.

Ar laiku iedzīvotāju grupa, kas Amerikā tiek raksturota ar vārdiem «vīrietis, baltais un kristietis» kļuva par visvairāk diskriminēto un iebiedēto vēlētāju daļu. Tieši šie ļaudis bija pirmie, kuri sāka arvien skaļāk paust protestus pret politkorektajām šamaņu dejām un valsts īstenoto protekcionismu pret melnādainajiem, noteiktām etniskajām vai sociālajām grupām. Politkorektā politika sāka arvien vairāk un vairāk aizskart pie neminoritātēm pieskaitīto cilvēku uzskatus un intereses.

Vadošās politiskās elites nemitīgajā politkorektuma sacensībā, uzmanot un publiski zākājot ikvienu savu līderi (un ierindas biedru) par mazāko atkāpi no politkorektuma standarta, palaida garām mirkli, kad konservatīvās publikas uzskatu maiņa kļuva par svarīgāko faktoru. Austrijā neviens no valdošo politisko partiju prezidenta kandidātiem nepārvarēja prezidenta vēlēšanu pirmo kārtu. Savukārt ASV republikāņu partijas vēlētāji dāvāja absolūtu uzvaru Donaldam Trampam.

Lai kā tas patiktu vai nepatiktu demokrātisko valstu politiskajām elitēm, bet, lai iegūtu ļoti lielas vēlētāju daļas atbalstu gan ASV, gan daudzās ES valstīs, politiķiem ir jāatsakās no politkorektuma retorikas, jāsauc lietas īstajos vārdos un jāpārtrauc spēlēt bēgļu- migrantu kumēdiņu teātris.

Šie ir jaunie spēles noteikumi. Nepieņemot tos, nav iespējams gūt panākumus konservatīvi noskaņoto vēlētāju vidū. ASV izaicinājumu esošajām tradīcijām nodemonstrēja, bet līdz finālam netika Bērnijs Sanderss, kurš ar sociālistiskiem lozungiem spēja pārliecināt parasti tikai brīvu iniciatīvu un tirgus ekonomiku atbalstošos amerikāņu vēlētājus. Savukārt Donalds Tramps guva milzīgus panākumus, pilnīgi atsakoties ievērot gan sastingušos politkorektuma noteikumus, gan «liberālo mediju kliķes diktētās prasības». (Trampa apzīmējums).

Mēs nezinām, kas kļūs par ASV prezidentu. Taču tā bezatbildīgā vieglprātība, ko atļaujas daudzi Latvijas politiķi, nostājoties viena ASV prezidenta kandidāta Hilarijas Klintones pusē, var radīt būtisku kaitējumu Latvijas interesēm.

Vispirms ne mēs, bet ASV vēlētāji veiks izvēli par sev labāko līderi nākamajiem četriem gadiem. Mums un visiem citiem, tostarp arī ES politiķiem, kuri līdz šim ir sacentušies Trampa zākāšanā un Klintones apdūdošanā, būs jāstrādā ar to prezidentu, kurš tiks ievēlēts.

Nevajag krist panikā tāpēc, ka ASV prezidenta pretendenti savstarpējā polemikā izmantos pilnīgi pretēju retoriku. Ja Hilarija Klintone klāstīs, ka, viņai kļūstot par ASV prezidenti, tā vairāk naudas novirzīs, lai vēl vairāk naudas dotu ASV līdz šim visai dāsni piebarotajai piektajai kolonnai Austrumeiropas valstīs, tad ir normāli, saprātīgi un loģiski, ka viņas politiskais pretinieks oponēs, ka viņš resursus no Austrumeiropas novirzīs par labu ASV pilsoņiem, par labu tiem, kas veido Amerikas ekonomiku un stiprina tās diženumu.

Tā ir normāla priekšvēlēšanu cīņa jaunajos apstākļos. Tāpēc rīkot histērijas par Donalda Trampa paziņojumiem, ka ASV viņa vadībā varētu arī neaizsargāt mazāk svarīgas NATO dalībvalstis, ir pāragri.

Tā ir priekšvēlēšanu cīņas retorika. Savukārt ikviena jauna ASV prezidenta reālā politika būs redzama tikai pēc tam, ka viņš vai viņa stāsies amatā un sāks pildīt prezidenta pienākumus.

ASV vēsture apliecina, ka jaunievēlētie prezidenti pēc stāšanās prezidenta postenī stingri līdzsvaro gan politisko retoriku, gan pirms tam piedāvāto pārmaiņu kursu. Atkāpes no visa priekšvēlēšanu laikā deklarētā parasti ir saprotamas un lielākajai daļai amerikāņu pieņemamas, jo ASV prezidentam ir jābūt visu amerikāņu, nevis tikai savu partijas atbalstītāju prezidentam.