Uzņēmēji pret solidaritāti nodokļos
Pagājušajā nedēļā vairāki desmiti fizisku peronu un uzņēmumu iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā, apstrīdot no 2016. gada 1. janvāra ieviesto tā saukto solidaritātes nodokli. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera aicina vērsties Satversmes tiesā ikvienu uzņēmēju un uzņēmumu, kas vēlas pievienoties kopējam iesniegumam pret solidaritātes nodokli. «Solidaritātes nodokļa ieviešana neatbilst uzņemtajām starptautiskajām saistībām dubultās nodokļu nepiemērošanas jomā, kas savukārt traucē ārvalstu investīciju piesaisti un parāda Latviju kā valsti, kas nav gatava starptautiskai sadarbībai un nerūpējas par reputāciju un tēlu,» uzskata Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītājs Jānis Endziņš.
Atbilstoši Solidaritātes nodokļa likumam nodoklis tiek piemērots ienākumiem, kas pārsniedz sociālās apdrošināšanas iemaksu griestus. Atbilstoši likuma Par valsts sociālo apdrošināšanu 18. pantam no ienākumiem, kas pārsniedz aptuveni 4000 eiro, tiek piemērota standarta sociālās apdrošināšanas likme «34,09 procenti, no kuriem 23,59 procentus maksā darba devējs un 10,50 procentus - darba ņēmējs». Solidaritātes nodoklis attiecas uz aptuveni 4700 darbspējas vecuma cilvēkiem, kuriem atalgojums pārsniedz 4000 eiro mēnesī.
Jāsaka, ka t.s. solidaritātes nodoklis bija kompromiss, lai Latvija neieviestu progresīvās ienākuma nodokļu likmes, tas ir - tādas nodokļu likmes, kad no lielākiem ienākumiem tiek piemērota lielāka nodokļa likme. Pasaules Bankas, Starptautiskā Valūtas fonda, Eiropas Komisijas un pat EDSO eksperti daudzkārt norādīja, ka Latvijā ar nesamērīgi augstiem nodokļiem apliek zemu ienākumu saņēmējus. Tāpēc, lai spraustu starptautiskajiem ekspertiem ausīs batonus, Latvijas politiskā elite imitē progresīvo ienākumu nodokļa sistēmas ieviešanu, manipulējot ar t.s. diferencētā neapliekamā minimuma izmēru un ieviešot solidaritātes nodokli. Atbilde uz jautājumu, kāpēc progresīvā ienākuma nodokļa vietā bija vajadzīgas tik sarežģītas manipulācijas, ir nevienkārša. Lielākā daļa no iedzīvotāju ienākuma nodokļa nonāk pašvaldību budžetos. Progresīvās nodokļu likmes noteikšana iedzīvotāju ienākuma nodoklim uzlabotu bagāto - Rīgas, Ventspils u.c. - pašvaldību iespējas. Veikt reformu, lai no tās iegūtu Nils Ušakovs vai Aivars Lembergs? Nekad! Tāpēc normālas un loģiskas procedūras vietā ir izvēlēta juridiski riskanta manipulācija ar sociālās apdrošināšanas iemaksām, kas ļauj juridiski apstrīdēt to, vai solidaritātes nodokļu piemērošana ir likumīga.
Savukārt atbilde uz jautājumu, cik lielas var būt fizisko personu nodokļa likmes civilizētā un demokrātiskā valstī, ir vēl vienkāršāka. Fizisko personu nodokļa likmes civilizētā un demokrātiskā valstī var tuvoties 100% slieksnim, un tas nav nekas neparasts.
Brīvā tirgus un demokrātijas citadelē ASV iedzīvotāju ienākuma nodokļu likmes bija ļoti zemas tikai līdz Pirmajam pasaules karam (tas ir - pirms simt gadiem). 1914. g. ASV federālā ienākumu nodokļa maksimālā likme bija 7% (ienākumiem pārsniedzot pusmiljonu dolāru gadā), bet 19. gs. beigas bija gadi, kad ASV federālā ienākumu nodokļa likme bija nulle procentu.
Nozīmīgas izmaiņas notika, kad ASV iesaistījās Pirmajā pasaules karā, tad maksimālā federālā nodokļa likme jau tika noteikta 73% lielumā. Pēc kara - 1925. g. - maksimāla nodokļa likme jau tika samazināta līdz 25%, bet vēlāk, lai novērstu lielās depresijas sekas - 20. gs. trīsdesmito gadu vidū - ASV «solidaritātes nodoklis» sasniedza 79% no ļoti lieliem ienākumiem (virs 5 miljoniem dolāru).
ASV iesaistoties Otrajā pasaules karā, maksimālā fizisko personu nodokļa likme 1944. g. sasniedza 94% - no ienākumiem virs 200 000 dolāru gadā, bet minimālā likme bija 23% (Lielbritānijā šajā laikā nodokļu maksimālā likme bija vēl lielāka!).
Pēc kara tika paaugstināts lielo nodokļu likmju piemērošanas slieksnis, bet līdz pat 1963. gadam maksimālā nodokļa likme ASV bija 91% (ienākumiem virs 400 000 dolāru gadā). Apliekot lielo ienākumu saņēmējus ar konfiscējošu nodokli, ASV likumdevēji piespieda savus uzņēmējus nevis maksimāli patērēt, bet maksimāli investēt. Deviņdesmit procentu lielā nodokļu likme bija spēkā divdesmit gadus, un šajā laikā ASV panāca izšķirošu izrāvienu tehnoloģiju attīstībā, kas ASV ļāva uzvarēt PSRS aukstajā karā un vienlaikus radīt tehnoloģisku bāzi cilvēka lidojumam uz Mēnesi.
Protams, mūsdienās ASV vairs nav tik lielas maksimālā nodokļa likmes, bet normālā civilizētā un demokrātiskā valstī tauta ar likumdevēju starpniecību drīkst noteikt tās interesēm atbilstošus nodokļus.
Savukārt ikvienai nodokļu reformai ir jābūt juridiski korektai. Ja tagad atklāsies, ka solidaritātes nodoklis ir pieņemts tik nekvalitatīvi, ka to var atcelt Satversmes tiesa, tad tai jābūt sarkanajai kartītei visiem politiķiem, kas tik nekvalitatīvu vanckaru ievilka Latvijas juridiskajā sistēmā. Neprofesionāli nejēgas ir jātriec no politikas un valsts pārvaldes uz visiem laikiem.