Trekno gadu atraugas

Maija beigās Saeimā notika augsta līmeņa diskusija par valsts budžeta politiku. Diskusijas laikā Saeimas deputāts Mārtiņš Bondars un Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs atbalstīja ideju noteikt jaunu Satversmes pantu, kas aizliegtu, laikā, kad valstī nav krīzes («labajos laikos»), veidot valsts budžetu ar deficītu.

Pēc tam aizsākās diskusija par to, vai tas, kas pašlaik notiek Latvijas ekonomikā, ir uzskatāms par «treknajiem» vai tomēr par «liesajiem gadiem». No Eiropas Komisijas puses nāca pārliecība, ka Latvijā pašlaik ir «labie gadi», bet no Fiskālās disciplīnas padomes puses skanēja viedoklis - Latvijā «labie gadi» vēl nav sasniegti.

Kāpēc tiek izteiktas idejas iekļaut fiskālos kontrolskaitļus Satversmē?

Atbilstoši Fiskālās disciplīnas likuma pārejas noteikumiem likuma normas sāks piemērot «no brīža, kad iepriekšējā gada plānotā vispārējās valdības budžeta strukturālā bilance ir lielāka par -1,0 procentu no iekšzemes kopprodukta faktiskajās cenās». Ja šogad deficīts kritisko lielumu nesasniegs (ir ieceres palielināt budžetā deficītu), tad likumu varēs droši nepiemērot.

Kad likums stāsies spēkā, tad Fiskālās disciplīnas likuma 10. pants noteiks, ka vispārējās valdības budžeta strukturālo bilanci nedrīkstēs noteikt mazāku par -0,5 procentiem no attiecīgā gada iekšzemes kopprodukta.

Atkāpes varēs būt tikai tad, ja notiks ievērojamas dabas katastrofas, avārijas vai sociālie procesi, kuru izraisītie materiālie zaudējumi būs lielāki par 0,1 procentu no attiecīgā gada IKP; ja Latviju apdraudēs ārējs ienaidnieks vai izcelsies nemieri un tiks oficiāli izsludināts izņēmuma stāvoklis; vai arī ja iestāsies nopietna ekonomikas lejupslīde. Termins «ekonomikas nopietna lejupslīde» tiek saprasts atbilstoši ES regulām, kas nosaka, ka nopietna ekonomikas lejupslīde ir ārkārtēja tikai tad, «ja patiesais IKP kritums gada laikā sasniedzis vismaz 2%».

Latvijas Fiskālās disciplīnas likums ir viens no likumiem, un tam nav Satversmes spēka.

Savukārt daži no kontrolskaitļiem ir viegli manipulējami.

Informācija par visu klientu naudas kustību banku kontos var iegūt relatīvi viegli. Klientu ienākumi banku kontos gada laikā un kontu atlikumu izmaiņas ir korelatīvas ar situāciju ekonomikā. Ja naudas plūsma gada laikā kļūs mazāka, tad, visticamāk, ekonomikā ir problēmas, iespējams, pat lejupslīde. Savukārt, ja ienākošās naudas daudzums gadā pieaug, tad, lai noteiktu, vai ir izaugsme vai lejupslīde, jāzina inflācijas lielums. Ielūkosimies Tomasa Piketī grāmatā Kapitāls 21. gadsimtā: «Ja nominālā izaugsme ir 3% gadā, pieņem, ka reālā izaugsme ir 1%, jo cenas paaugstinājušās par 2%... Ja pieņem, ka cenas paaugstinājušās tikai par 1,5%, nonāksim pie secinājuma, ka reālā izaugsme ir 1,5% (Piketī, 139. lpp.).»

Šo principu blēdīgas un ciniskas valdības var viegli izmantot, lai fiktīvi uzrādītu izaugsmi. Ja, piemēram, naudas ienākumi valstī gada laikā auga par 5% un par 5% auga arī cenas, tad IKP vajadzētu būt nullei pieauguma. Taču, ja valdošā kliķe pieprasa, lai kā oficiālā inflācija tiktu izziņots skaitlis 2%, tad sanāks, ka ekonomikā ir 3% liels IKP pieaugums.

Normālā un civilizētā valstī doma ierakstīt Satversmē fiskālus skaitļus šķiet neprātīga. Jau citētais Piketī kategoriski iebilst pret taupības pasākumu iekļaušanu konstitūcijās: «.. Vēsturiskā pieredze rāda, ka smagas krīzes gadījumā bieži vien ir nepieciešams steidzami pieņemt tādus ar budžetu saistītus lēmumus, kuru nozīmi pirms krīzes bija grūti iedomāties.

Ļaut konstitucionālās tiesas tiesnesim (vai ekspertu komitejām) katrā atsevišķā gadījumā spriest par šādu lēmumu derīgumu būtu demokrātijas regresijas veids (Piketī, 727. lpp.).»

Ja fiskālos normatīvus ierakstīs Satversmē, tad par to, vai inflācijas un IKP aprēķina metodika ir pareiza, vai tā ir viltota un vai IKP aprēķina pieņēmumi ir ticami utt., lems Satversmes tiesa. Normālās valstīs šādai diskusijai vajadzētu notikt politiskā līmenī, piesaistot sociālos partnerus un vērtējot valsts un sabiedrības intereses.

Diemžēl Latvijai līdz demokrātiskai un civilizētai valstij vēl ir tāls ceļš ejams. Ja politiskās elites sastāvs neuzlabosies, tad Satversmē būs jāieraksta arvien vairāk un vairāk civilizētās valstīs pilnīgi neiedomājamus aizliegumus vai regulējumus.

Zinot Latvijas pašreizējās varas elites tikumus, Latvijas Satversmē noteikti vajadzētu ierakstīt arī citus svarīgus kontrolskaitļus. Ar īpašu punktu vajadzētu noteikt, ka no ES fondiem nedrīkst izzagt vairāk par 10%, bet atkata maksimālā likme no valsts un militārajiem pasūtījumiem nedrīkstētu pārsniegt 15%. Šādas normas iezīmētu pāreju uz daudz saprātīgākām ekonomiskām attiecībām un samazinātu kopējos izdevumus, tuvinot Latvijas budžeta bilanci fiskālās disciplīnas mērķiem.