Vai būs dzīve pēc OECD?

Šodien Parīzē tiks parakstīts līgums starp Latviju un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (OECD) par Latvijas iestāšanos organizācijā.

Lielā mērā tas ir epohāls notikums. Nevis tāpēc, ka pievienošanās OECD kaut ko radikāli mainīs Latvijas sabiedrībā un ekonomikā, bet gan tāpēc, ka noslēdzas vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu garš posms, kurā Latvijas valsts stratēģiskie uzdevumi bija kaut kur iestāties.

1991. gadā Latvija tika uzņemta ANO, pēc tam sekoja desmitgade, kuras laikā Latvija dažādām starptautiskajām organizācijām pievienojās (EDSO u.c.) vai arī atjaunoja dalību (Starptautiskā olimpiskā komiteja u.c.). Šajā laikā Latvija pievienojās visām starptautiskajām konvencijām un nolīgumiem. No 1992. gada Latvija pievienojās 1968. gada 1. jūlija līgumam par kodolieroču neizplatīšanu, 1980. gada 10. oktobra konvencijai par tādu konkrētu ieroču veidu lietošanas aizliegšanu vai ierobežošanu, kurus var uzskatīt par ieročiem, kas nodara ārkārtīgus postījumus vai kam ir neselektīva darbība utt., utt., utt.

Tikai 1997. gada oktobrī Latvija pievienojās Ženēvas konvencijai par bēgļa statusu, bet Konvencijai par bezvalstnieka statusu - tikai 2000. gada februārī.

Pēc tam tika izvirzīti mērķi iestāties NATO un Eiropas Savienībā (ES). Pievienošanās NATO neizraisīja lielas grūtības, bet pievienošanās ES nozīmēja visas Latvijas juridiskās sistēmas revīziju un saimnieciskās dzīves pārkārtošanu. Pēc pievienošanās ES nākamais izaicinājums bija iestāšanās eirozonā. Ar šo uzdevumu Latvija tika galā 2014. gadā. Pēc tam atlika tikai iestāties 1961. gadā dibinātajā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā jeb OECD.

Viss. Vairs nav kur iestāties! Vairs politiskā elite nevarēs iestāstīt, ka ir jāpieņem likums, ka ar kreiso roku ir jākasa labā auss, jo tādas ir OECD prasības, bet, ja likumu nepieņemsim, tad mūs OECD neuzņems. Līdz šim ikviena politiska korupcijas vajadzība tika nomaskēta kā OECD vai ES prasība. Tika piedraudēts, ka mūs neuzņems, ja nepieņemsim kādu nejēdzību, kuras vienīgā patiesā jēga bija virspeļņas garantēšana kādam politiski pietuvinātam parazītam.

Ko tagad darīt? Kā dzīvot? Kāda tagad ir jēga Latvijas valstij, ja visi izvirzītie mērķi ir sasniegti?

Izejas ir vairākas.

Pirmā. Gatavot plānu, lai izstātos no noteiktām starptautiskajām organizācijām. Zināmā mērā šāds vektors jau pavīd jautājamā par Stambulas konvenciju. Neparakstām, neratificējam, izstājamies!

Varētu jau sākt veidot sarakstu ar nolīgumiem un starptautiskajām organizācijām, no kurām varētu izstāties bez lielām sāpēm un nepatīkamām sekām. Gaidāmajā Lielbritānijas referendumā jau varēsim sākt iepazīt pieredzi, lai vajadzības gadījumā gatavotos izstāties no ES. Ja šāda virziena jaunie mērķi nav pieņemami, tad izvērtēsim ekonomiskus mērķus.

Kā nākamo Latvijas valsts mērķi varētu izvirzīt strauju ekonomikas pieaugumu, kura visus iepriecinošās sekas būtu iedzīvotāju labklājības pieaugums. Taču Latvijas elite nedrīkst solīt strauju ekonomikas pieaugumu. Ja Latvija jau ir sasniegusi OECD līmeni, tad tas nozīmē, ka nekāda strauja izaugsme vairs nav iespējama. Grāmatā Kapitāls 21. gadsimtā uz to ļoti precīzi norāda Tomass Piketī: «Vēsturē nav tādas valsts, kura atrodas uz pasaules tehnoloģiju robežas, kuras produkta uz vienu iedzīvotāju pieaugums ilga laika periodā būtu lielāks par 1,5% (Piketī, 129. lpp.).»

Tāpēc attīstītām valstīm ilgtermiņa izaugsme 3-4% līmenī «ir ilūzija gan no vēstures, gan loģikas skatupunkta» (Piketī, 130. lpp.).

Ja Latvijai ilgākā termiņā ir iespējama 5% izaugsme, tad Latvija nav attīstīta valsts. Tad mums nav vietas OECD, bet tas nozīmē, ka Latvijas elite ar meliem un viltu ir ievilkusi neattīstītu zemi attīstītu valstu klubā. Ja mēs ticam, ka Latvija ir sasniegusi OECD līmeni, tad Vienotības līderu (Andris Vilks) stāsti par to, ka Latvijā iespējama 5% izaugsme (to kavējot politiķu neizdarība), ir jāuztver kā meli.

Līdz ar to, ja Latvija ir sasniegusi OECD līmeni, tad mums 1% izaugsme ir jāpieņem kā normāla. Tas nozīmē, ka esošā Latvijas atpalicība no ES vidējā saglabāsies ļoti, ļoti ilgu laiku (iespējams, uz visiem laikiem). Līdz ar to ir laiks formulēt Latvijas valstij ar ekonomiku nesaistītus mērķus, priekšplānā izvirzot citas - nemateriālas vērtības. Taču, pirms ķerties pie šī darba, vajadzētu atbildēt uz jautājumu, vai pašreizējā politiskā elite vispār ir spējīga diskutēt par kaut ko citu, kas nav ES fondi, Krievijas agresija un valsts iepirkumi?