Francija streiku varā
Iepriekšējās nedēļas laikā ziņas no Francijas sāka atgādināt ziņas no kaujas laukiem. Francijas nozīmīgākā arodbiedrība Vispārējā darba konfederācija nepiekrīt valdības un prezidenta indicētajām darba tirgus reformām. Galvenās iecerētās pārmaiņas – paplašināt darba devēju tiesības daudz brīvāk atlaist darbiniekus no darba, kā arī normas, kas var samazināt atalgojumu par virsstundu darbu.
Pēc tam, kad streikotājiem izdevās nobloķēt visu lielāko naftas pārstrādes rūpnīcu darbību, valstī sāka pietrūkt degvielas. Francijas valdība atļāva izmantot degvielas stratēģiskās rezerves un nosūtīja tūkstošiem policistu, lai debloķētu naftas pārstrādes rūpnīcas. Streiki skāra gan lielāko daļu no Francijas AES, gan ostas, gan dzelzceļu. Jūnijā streiku sāks lidsabiedrības Air France piloti utt.
2016. gada streiku mērogs jau tuvojas, bet vēl nav sasniedzis 1968. gada notikumu mērogu, kas vēsturē ir pazīstams ar apzīmējumu Parīzes pavasaris.
Francijā, bet īpaši Parīzē, 1968. gada maijā sadursmes starp studentiem un policiju pārauga masveida pilsoniskās nepakļaušanās kampaņā. Solidaritātes streiki maija beigās pārauga streikos ar ekonomiska rakstura prasībām un jau aptvēra visu valsti. 1968. gada 27. maijā valdība vienojās ar darba devējiem un arodbiedrībām, parakstot protokolu, kas paredzēja nozīmīgu algu paaugstināšanu un darba nedēļas saīsināšanu līdz 35 stundām, ka arī brīvības arodbiedrību darbībai un plašas sociālas garantijas. Minimālo algu palielināja par 20%, un tika panākta vienošanās, ka turpmāk algas regulāri indeksēs. Kā norāda franču ekonomists Tomass Piketī (Kapitāls 21. gadsimtā), panāktais kompromiss «sašaurināja algu nevienlīdzību Francijā 1968.-1983. gadā (365. lpp.)». No 1967. gada darba apstākļu, atalgojuma un sociālo garantiju apjoms Francijā būtiski pārsniedza to sociālo garantiju apjomu, kāds bija PSRS. Parīzes pavasaris iezīmēja jaunu padomju ideoloģijas problēmu - kapitālistiskās valstis kļuva dāsnākas pret darbaļaudīm nekā sociālisma zemes. Sociālo reformu sasniegumi kapitālistiskajās valstīs no padomju cilvēkiem tika slēpti. Savukārt padomju elite, kuras rīcībā bija pieejama starptautiskā informācija, sāka apzināties, ka dogmas par nemitīgu ekspluatācijas pieaugumu un revolucionāriem apstākļu saasinājumiem kapitālistiskajās valstīs neatbilst patiesībai.
Laikā, kad norisinājās Rietumu konfrontācija ar PSRS, Francijas darbaļaužu sociālo garantiju apmēri tika izmantoti kā ideoloģisks ierocis pret padomju sistēmu. Taču padomju sistēmas vairs nav, līdz ar to ideoloģiskā vajadzība ir atkritusi.
Francijas sociālisti, kas darba reformu jomā piesakās par Eiropas vislielākajiem kapitālisma pakalpiņiem, ir ķērušies pie 1968. gada sociālā līdzsvara izlīguma revīzijas. Vairs nav nekādas vajadzības ideoloģiskai pretdarbībai. Krievijā jau ir izveidots mežonīgas oligarhu patvaļas kapitālisms, kuram līdz sociāli atbildīgai sabiedrībai ir visai ilgs ceļš ejams.
Savukārt Francijas darbaļaužu apzinīgākā daļa saprot, ka iecerētās reformas, no kurām viena paredz arodbiedrību decentralizāciju, ļaus nākotnē uzpirkt svarīgu uzņēmumu arodbiedrības, neitralizējot daudzas pašlaik joprojām iespējamas protesta formas. Tāpēc arī ir izpratne, ka, pieļaujot pašreiz iecerētās reformas, ieguvēji būs Francijas bagātie kapitāla turētāji, bet zaudētāji būs darba ņēmēju lielākā daļa.
Līdz ar to Francijā tagad ir cīņa - kurš kuru, proti, pasaules viskapitālistiskākie sociālisti ar Fransuā Olandu priekšgalā vai streikotāji. Streikotāji, tā turpinot, var samazināt šī gada Francijas IKP par dažām procentu desmitdaļām. Streikotāji var kompromitēt Franciju kā ārvalstu investoriem pievilcīgu vietu. Savukārt tā sauktā sociālistu valdība cenšas izbīdīt amerikāniska tipa reformas, kas palielinās sociālo nevienlīdzību.
Francijas Sociālistu partijas elite vadās no aklas ticības, ka tā resursu daļa, kas tiks atņemta Francijas darba ņēmējiem un nonāks kapitāla turētāju rokās, momentā tiks investēta Francijas ekonomikā. Hā! Hā! Hā! Ir vērts izlasīt Tomasa Piketī grāmatu, lai saprastu, ka rezultāts varbūt pilnīgi pretējs. Tikpat ticami, ka Francijas kapitāla turētāji palielinās savu patēriņa līmeni (vai atradīs savām investīcijām pievilcīgāku zemi), nevis stiprinās Francijas izaugsmi.
Savukārt, salīdzinot protestu mērogus Parīzē un protestu mērogus Rīgā, ir jāsecina, ka 20. gadsimta frāze «Rīga ir mazā Parīze» jau sen nav patiesība. 21. gadsimtā ir jāsaka: «Rīga ir bāla un neizteiksmīga Parīzes ēna.».