Atziņas par sāls kaitīgumu ir nezinātniskas
Makmastera universitāte (Ontārio, Kanāda) 20. maijā publiskoja (http://fhs.mcmaster.ca/media/low_salt_diet_study/) informāciju par ievērojama, pasaules mēroga pētnieciska projekta pabeigšanu.
Makmastera universitātes Iedzīvotāju veselības izpētes institūts (Population Health Research Institute) kopīgi ar Hamiltona medicīnas zinātnes centru (Hamilton Health Sciences) veica pētījumu, kura laikā tika aptverti 130 00 pacientu 49 valstīs. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā veselību ietekmē diētas, kurās tiek būtiski ierobežots vārāmā sāls (nātrija hlorīda) patēriņš. Kanādā vidējais iedzīvotājs uzņem no 3,5 līdz 4 gramiem nātrija hlorīda dienā. Ņemot vērā to, ka arvien plašāk tika izplatīti ieteikumi samazināt ikdienā uzņemamo sāls daudzumu zem 2,3 gramiem dienā, pētnieki centās noskaidrot, kā bezsāls diēta ietekmē iedzīvotāju veselību. Tika salīdzināti saslimšanas radītāji un veselības problēmas starp iedzīvotāju grupām, kas uzņēma sāli normālās devās (vai devās, kas bija lielākas par normu), un tiem iedzīvotājiem, kas uzņēma sāli minimālos daudzumos.
Pētījuma gaitā tika atklāts, ka to cilvēku grupā, kuri pārmērīgi ierobežoja vārāmā sāls uzņemšanu, būtiski pieauga kardioloģisko slimību īpatsvars, insultu īpatsvars un bija būtiski augstāka kopējā mirstība, salīdzinot ar to pacientu grupu, kas sāli uzņēma normālos vai lielākos daudzumos par normālu. Turklāt pat par normu lielāka sāls daudzuma uzņemšana nepasliktināja veselības rādītājus 90% visu pacientu.
Pat vairāk. Pētījuma gaitā tika konstatēts, ka, ja cilvēka ķermenī nātrija līmenis samazinās zem noteikta kritiskā sliekšņa, tad tas rada ļoti smagas veselības problēmas un ir dzīvībai bīstami.
Augstas (lielākas par normālo) nātrija hlorīda dozas bija bīstamas tikai tiem cilvēkiem (aptuveni 10% no novērotajiem), kam ir nosliece uz hipertonisku slimību. Hipertoniķiem lielas sāls devas var izraisīt veselības pasliktināšanos.
Secinājumi ir paradoksāli. Pašreizējā prakse, kas tiek piekopta daudzās valstīs, iesakot samazināt sāls patēriņu pārtikā, var būt cēlonis veselības stāvokļa pasliktināšanās tendencēm, paaugstina daudzu slimību risku un var būt par cēloni komplikācijām, ko izraisa vārāmā sāls patēriņa samazināšanās zem kritiskā lieluma.
Tiktāl Kanādas pētnieku zinātniskie rezultāti. Pēc iepazīšanās ar tiem rodas pamatots jautājums par veselības ministra Gunta Belēviča īstenoto politiku, kas ir uzspiesta Latvijas sabiedrībai, pārtikas ražošanas nozarei un sabiedriskās ēdināšanas sistēmai, visos iespējamos veidos ierobežojot vārāmā sāls patēriņu.
Ja taisnība ir Kanādas zinātniekiem, tad Latvijas veselības nozarē lēmumi tiek pieņemti, vadoties pēc nezinātniskām dogmām. Pašlaik pārtikas tehnoloģijā un sabiedriskajā ēdināšanā tiek piekopta politika, kas nevis uzlabos iedzīvotāju veselību, bet to pasliktinās. Savukārt svarīgākie plašsaziņas līdzekļi tiražē nevis zinātniskas atziņas par veselīgu un sabalansētu uzturu, bet gan viena šarlatāna vīzijas par to, kas ir veselīgi un kas nav. Veselības ministrijas īstenotā politika, ierobežojot sāls izmantošanu uzturā, var būt par patieso cēloni daudziem veselības pasliktināšanās un pat nāves gadījumiem. Tieši Veselības ministrijas uzspiestā sāls diēta paaugstina saslimšanas riskus lielākajai daļai valsts iedzīvotāju.
Deklarācijas par sāls neveselīgumu ir jāuzskata par nezinātniskam atziņām, kas nezināmu iemeslu dēļ ir gadiem ilgi uzspiestas Latvijas sabiedrībai.
Protams, pārāk aktīva vārāmā sāls lietošana var izraisīt veselības pasliktināšanos desmitajai daļai no Latvijas iedzīvotājiem (ja hipertonijas slimnieku proporcija Latvijā un Kanādā ir līdzīga). Tāpēc būtu apsverama ideja, ka uz produktiem, kas satur lielāku sāls daudzumu, tiktu norādīts brīdinājums, ka pārmērīga vārāmā sāls lietošana var būt bīstama hipertonijas slimniekiem. Taču vienlaikus, ja pārāk maza sāls lietošana var pasliktināt 90% iedzīvotāju veselības stāvokli, tad uz visiem produktiem bez sāls ir jābūt brīdinājumam, ka, neuzņemot nātrija sāļus pietiekamā daudzumā, ikviens apdraud savu dzīvību un veselību.
Savukārt Latvijas politiskajā līmenī būtu jāizvērtē, kā var sanākt, ka zinātniski nepamatotas atziņas kļūst par galveno motīvu, lai mainītu Latvijā gadsimtu gaitā izveidojušās ēšanas un ēst gatavošanas tradīcijas, vienlīdzīgi paaugstinot saslimšanas risku lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju.