Vai NATO tanki pie Zilupes novērsīs kodolkaru?

Bijušais Eiropas NATO spēku virspavēlnieka vietnieks ģenerālis Ričards Širefs pagājušajā nedēļā izplatīja šokējošu brīdinājumu – ja NATO alianse nepalielinās savas aizsardzības spējas Baltijā, tad gada laikā ir gaidāms kodolkarš ar Krieviju.

Izvērtēsim loģiski. Ja Krievijā patiešām pie varas ir režīms, kura līderis ir gatavs tuvākā gada laikā nospiest ar kodolbumbām bruņotu ballistisko raķešu starta pogu, tad mēģināsim atbildēt uz jautājumu, vai tik trakas personas no pasaules gala uzsākšanas spēs atturēt viena NATO bataljona izvietošana Baltijas valstīs? Atsūtīs vienu NATO bataljonu uz Baltijas valstīm, un kodolkara kurinātāji Krievijā tā nobīsies, ka kodolraķetes uzreiz tiks demontētas no palaišanas platformām un kodolkara draudi tiks novērsti. Ja šāds ir NATO ģenerāļu augstākais kompetences līmenis, tad reāla konflikta gadījumā ar kādu potenciālo pretinieku aliansi var glābt tikai tehnoloģisks pārspēks komplektā ar Dieva labvēlību.

Varētu turpināt ironizēt, ka bijušo NATO ģenerāļu uzvedība sāk atgādināt spilgtākās Holivudas parodijas par militāristiem, tomēr šādi paziņojumi smagi kaitē Baltijas valstīm. Tie, kuri nevar izšķirties - braukt prom vai palikt, pēc NATO bijušo ģenerāļu histērijas, visticamāk, pirks biļetes tikai vienā virzienā. Turklāt NATO bijušo ģenerāļu kviecieni BBC un citos globālajos medijos aizbiedē pat tos nedaudzos ārvalstu investorus, kas noticēja LIAA stāstiem par Latviju kā investīcijām drošu zemi.

Atbilde uz jautājumu, vai Krimai un Doņeckai sekos Baltija, ir saistīta ar to, vai Krievijas prezidenta Vladimira Putina rīcība ir racionāla vai iracionāla. Ja rīcība ir iracionāla un to diktē spontāni un nemotivēti impulsi, tad varam sagaidīt jebko. Taču novērtēsim, kādos apstākļos Krimas aneksija varētu būt vienīgais saprātīgais Krievijas elites risinājums.

Viena no izlūkdienestu funkcijām ir noskaidrot pretinieku plānus pret tavu valsti un palīdzēt sagatavoties gaidāmajiem notikumiem.

2014. gadā sākās globāla naftas cenu samazināšanās. Kad notiek trīskārša un ilgstoša naftas cenu samazināšanās, tad valstīm, kuru ekonomika ir pilnīgi atkarīga no ogļūdeņražu eksporta, ir gaidāma ekonomiska katastrofa. Kas tagad notiek Venecuēlā? Pilnīgs ekonomikas kolapss, varas erozija ar masu nemieru riskiem. Prezidenta Maduro piekritēji zaudēja vairākumu parlamenta vēlēšanās un spēj noturēt varu tikai ar īpašā stāvokļa palīdzību. Valsts pārgāja uz divdienu darba nedēļu utt. Venecuēlas vadība, iespējams, neko neparedzēja un negatavojās naftas cenu kritumam. Kādai vajadzētu būt racionālai rīcībai, lai nezaudētu varu valstī, kurā naftas cenu krituma dēļ gaidāms 50% liels dzīves līmeņa kritums?

Ja valdošās elites mērķis ir noturēt varu, tad īsi pirms reālās krīzes sākuma ir jāveic pasākumi, kas konsolidētu sabiedrību.

Krievija anketēja Krimu, pārkāpjot starptautiskās tiesības, taču, tā kā liela daļa Krievijas sabiedrības 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā Krimas un Sevastopoles atstāšanu Ukrainas sastāvā uzskatīja par netaisnīgu, zaudēto teritoriju atgūšana 2014. g. neticami veicināja patriotisma uzplūdus un palīdzēja varai konsolidēt Krievijas sabiedrību.

Tāpēc Krievijas ekonomikas lejupslīde, kas notiek jau kopš 2014. gada, nav izraisījusi sociālu sprādzienu, līdzīgu tam, kas notiek Venecuēlā. Vēl vairāk. Tā kā krīzes cēloņi Krievijas sabiedrībai ar mediju palīdzību tiek pasniegti kā ārējo spēku - vadošo rietumvalstu - inspirētu sankciju sekas, tas ir veicinājis neticami augstu prezidenta popularitāti. Krimas aneksija ļāva Krievijas elitei novērst Venecuēlas scenāriju - saglabāt valdošās elites varu, par spīti ekonomiskajām problēmām un būtiskam dzīves līmeņa samazinājumam.

Ja tieši tas bija Vladimira Putina mērķis, tad Ukrainas notikumiem var arī nebūt NATO ģenerāļu solītā agresijas turpinājuma citos ģeogrāfiskos virzienos.

Taču galvenais. Krievijai Baltijā stratēģisku ekonomisku mērķu vairs nav. Baltijas valstu ostām ir radīta alternatīva Somu jūras līcī. Ustjluga veidojas par galveno Krievijas beramkravu pārkraušanas punktu. Šķidro kravu termināļi Primorskā, Ustjulugā, Visockā un Sanktpēterburgā jau pārkrauj divas trešdaļas no visām Baltijas jūras austrumu krasta šķidrajām kravām.

Tā kā Baltijas valstis Krievijas informatīvajā telpā tiek pozicionētas kā pret Krieviju naidīgi noskaņotas zemes, Krimas scenārijs ir mazticams. Daudz ticamāks ir scenārijs, kad Krievijas varas autoritāte tiks celta, ekonomiski vai kā citādi sodot valstis, kuras pret Krieviju izturas naidīgi vai provokatīvi. Ja tiks īstenots tieši šāds scenārijs, tad tas ievērojami pazeminās dzīves līmeni Baltijas telpā. Tāpēc no Baltijas drošības viedokļa daudz vērtīgāk par viena NATO karavīru bataljona izvietošanu būtu ātri īstenot ievērojamas NATO valstu investīcijas Baltijas telpā, kas kompensētu Baltijas valstu ekonomiskos zaudējumus, kuri noteikti pieaugs, turpinot Krieviju kaitinošo politiku.