Kontrpropagandas kapitāla fonds

Latvijas politiskas korupcijas tradīcijas ir nostabilizējušās. Ja valstī ir nopietna problēma, tad ar to vajag publiku iebiedēt, tad svarīgu problēmu vajag pacelt kā karogu, lai tā aizsegā ar valsts līdzekļiem piebarotu savējā klana pārstāvjus, pa drupačai atmetot tiem, kas kaut ko arī dara, lai risinātu problēmu.

Izskatās, ka tieši tā tagad sāk apgūt līdzekļus, kas ir iedalīti Latgales pierobežu teritoriju informatīvās elpas uzlabošanai. Latvijas pierobežas informatīvā telpa ir izaicinājumu pilna. Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes ziņojumā Kabeļu operatoru pārbaudes Latvijā, 2015. gada 17. jūnijs ir identificētas galvenās problēma un ir izteikti skarbi secinājumi: «Pierobežā, it īpaši Krievijas un Baltkrievijas pierobežā, kabeļu operatori ir pakļauti minēto valstu bezmaksas zemes apraides klātesamībai. Tā rezultātā krīt abonentu skaits un skatītājs pārstāj lietot Latvijas informatīvo telpu.»

NEPLP publiskoja karti, no kuras izriet, ka pusē Daugavpils pilsētas un novada, pilnīgi visā Krāslavas novadā utt. var bez problēmām uztvert no Osvejas, Braslavas, Dolginovo u.c. TV torņiem translētas bezmaksas programmas krievu valodā.

Problēma ir nopietna. Kā lai atbild uz šo izaicinājumu? Visai pasen Latvijas Radio, kad notika pāreja no raidīšanas ultraīsviļņos uz FM diapazonu, rīkoja īpašu kampaņu, dāvājot FM radiouztvērējus nabadzīgākiem Latgales iedzīvotajiem.

Latvijas Kultūras ministrija ies citu ceļu! Ir radīta mērķprogramma Atbalsts medijiem Latgales reģiona pierobežas teritorijās, kuras «mērķis ir stiprināt latvisko un latgalisko kultūrtelpu un valstisko apziņu ceļā uz Latgales kongresa un Latvijas simtgadi, atbalstot medijus Latgales plānošanas reģiona pierobežas teritorijās».

Kā var atradināt vatējos ļaudis klausītas un skatīties «Osvejas balsis»? Izradās, atbilstoši Kultūras ministrijas izpratnei, visefektīvākais vieds ir «konkursa teritorijā kāpināt mediju spēju veikt pētniecisko žurnālistiku ar uzdevumu skaidrot sabiedrībā, valstī un globālā mērogā notiekošos procesus, to cēloņus un kopsakarības».

Izrādās, ka līdz šim vietējie mediji neko nepētīja, neko neskaidroja un bija pilnīgi tupi attiecībā uz globālā mērogā notiekošiem procesiem, to cēloņiem un kopsakarībām. Ak dievs, kādi tumsoņi! Vienīgais, kas var glābt Latgales medijus no iegrimšanas Osvejas purvā, ir piešķirt piekto daļu no visa kontrpropagandas finansējama Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centram Re:Baltica.

Tiklīdz Latgales žurnālist tiks apmācīti «pētnieciskajā žurnālistikā un sadarbības veidošanā ar citiem reģionālajiem un nacionālajiem plašsaziņas līdzekļiem», Latgales inovatīvajā telpā neviens svešas balsis neklausīsies un svešas TV neskatīsies.

Tikai tas nav joks. Tieši tā noslēdzās līdzekļu sadale mērķprogrammā Atbalsts medijiem Latgales reģiona pierobežas teritorijās.

Diemžēl no tā izriet divas smagas atziņas.

Pirmkārt. Ja Latvijā darbotos neuzpirkts pētnieciskās žurnālistikas konsorcijs, tad viens no tā pirmajiem pētnieciskajiem uzdevumiem būtu atkalāt, kādas slepenās saites vieno naudas dalītājus – ekspertus un mērķprogrammās piešķirtās naudas saņēmējus Kultūras ministrijas sistēmā. Es domāju, ka šādas izpētes rezultāti būtu līdzīgi t.s. Panamas skandālam, tikai Latvijas mērogā.

Tikai Latvijas visplašāk reklamētā pētnieciskās žurnālistikas struktūra – Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica – nedrīkstētu veikt objektīvu žurnālistisku izmeklēšanu par Kultūras ministrijas aizkulišu darbībām, jo paši piedalās šīs ministrijas mērķprogrammas izsūkšanā. Tas nozīmē, ka Latvijā ir nobrieduši apstākļi, lai dibinātu jaunu pētnieciskās žurnālistikas konsorciju, kura pirmais uzdevums būtu izpētīt, cik padevīgi savu sponsoru un finansētāju pieprasīto izpilda Re:Baltica iesaistītie.

Otrkārt. Pierobežu informatīvai telpai atvēlēto naudu Kultūras ministrija nesadalīja tieši, bet iesaistīja šajā netīrajā darbā Valsts Kultūrkapitāla fondu, kura mērķis ir nevis finansēt kontrpropagandas aktivitātes, bet gan «veicināt līdzsvarotu visu kultūras un mākslas nozaru jaunrades attīstību un kultūras mantojuma saglabāšanu valstī saskaņā ar valsts kultūrpolitikas vadlīnijām».

Kā saprotams, tad kultūras ministres vadībā kontrpropaganda jau kļūst par nozīmīgu latviskās kultūras daļu. Tad varbūt ir laiks KKF pārdēvēt un turpmāk saukt par Kontrpropagandas kapitāla fondu.