Saūda dinastija un Eiropas migranti
Pagājušajā nedēļā ASV atkal tika atkal izvirzīts jautājums par to, ka varētu pilnībā atslepenot ASV Kongresa ziņojumu par 2001. gada 11. septembra terora aktiem. Neilgi pēc terora aktiem Kongresa deputātu izmeklēšanas komisija mēģināja noskaidrot, vai terora akti bija novēršami un cik liela ir ASV slepeno dienestu vaina par tik milzīga mēroga traģēdijas nenovēršanu. 2003. gadā Kongresa izmeklēšanas komisijas ziņojums tika publiskots, bet no 800 lappusēm 28 tika pašķirts slepenības statuss. Jautājums, kas ik pa laikam uzvirmo ASV, – vai vajadzētu nodot atklātībai arī ziņojuma slepeno daļu. Kas tad ir lielākais noslēpums ASV 21. gadsimtā?
Informācija, kas pašlaik ir nonākusi atklātībā, liecina, ka slepenajās lappusēs ir ziņas par ASV stratēģiskā sabiedrotā – Saūda Arābijas – ciešo saistību ar 11. septembra terora aktiem. Kaut vai tas, ka 16 no 19 šajos notikumos iesaistītajiem teroristiem ieradās ASV no Saūda Arābijas.
Līdzīgi kā Latvijā, arī ASV aizsākās diskusijas par to, kuriem politiskajiem spēkiem būtu izdevīgi slepenos dokumentus nodot atklātībā tieši tagad? Ja pašlaik zināmais ir patiesība, tad Republikāņu partijas augšgalam būs jātaisnojas par to, vai atriebe par 11. septembra terora uzbrukumiem tika vērsta pret patieso vaininieku. Atcerēsimies, ka tolaik ASV prezidents bija republikānis Džordžs Bušs un ASV bruņotie spēki patriotiskā vienprātībā bombardēja un kopā ar sabiedrotajiem okupēja Afganistānu. Ja ir taisnība par Saūda Arābijas ciešo saistību ar 11. septembra terora aktiem, tad sanāk, ka ASV bumbvedēji tika aizsūtīti nevis pret galveno vainīgo, bet uz pavisam citu valsti. Šāds pretīgs nesmukums var nākt par labu republikāņu pretiniekiem. Tie ir demokrātu kandidāti uz ASV prezidenta velēšanām un… Donalds Tramps. Demokrātu partijas elites nomelnošana nāks par labu Donaldam Trampam, jo tieši Republikāņu partijas elite ir tā, kas pašlaik meklē iespēju, kā atbrīvoties no ekscentriskā, bet neticami populārā prezidenta amata kandidāta. Mājieni publiskot netīkamo patiesību par Saūda Arābiju var traucēt pašreizējā ASV prezidenta Baraka Obamas šonedēļ ieplānoto vizīti uz Saūda Arābiju, lai mazinātu pretrunas starp ASV un Saūdu karaliskās dinastijas interesēm.
ASV un Saūda Arābijas attiecības ir īpašas. Saūda Arābija ir galvenais ASV stratēģiskais sabiedrotais Tuvajos Austrumos. Saūdu karaliskā dinastija jau vairākas reizes nodzina naftas cenu ļoti zemu, sagādājot savai zemei milzīgus ekonomiskos zaudējumus brīdi, kad tas bija svarīgi ASV stratēģiskajām interesēm, lai dotu smagu triecienu gan PSRS, gan Krievijas ekonomikai.
Stratēģisko sabiedroto attiecības nozīmē, ka Saūda Arābija neizmanto savus milzīgos finanšu un militāros resursu pret ASV interesēm. Vienlaikus Saūda Arābijas naftas ienākami pārplūst ASV ekonomikā kā milzīgi ieroču iepirkumi. Saūda Arābija ik gadus militārajiem izdevumiem tērē vairāk nekā 80 miljardu ASV dolāru. 2014. gadā (www. sipri.org) pēc militāro izdevumu lieluma Saūda Arābija bija ceturtajā vietā pasaulē (aiz ASV, Ķīnas un Krievijas).
Samaksa par sirsnīgajām attiecībām no ASV puses izpaužas kā klusēšana par faktiski jebkurām Saūda Arābijas izdarībām, lai nostiprinātu savu varu un ietekmi reģionā.
Neilgi pēc Krievijas un Ukrainas konflikta sākuma Saūda Arābija nostājās vienā no kaimiņvalsts Jemenas politisko spēku pusēm. 2015. gadā bez jebkāda ANO mandāta Saūda Arābijas bumbvedēji bombardēja Jemenas galvaspilsētu Sanu. Nekādu sankciju. Ak Dievs, kas notiktu, ja Krievijas bumbvedēji bombardētu Kijevu! Krievija nedrīkst, bet Saūdu karaliskā dinastija drīkst! Vēl vairāk. Pēc Sanas bombardēšanas ASV savam sabiedrotajam piegādāja vēl vairāk raķešu un aviācijas bumbu!
Ja vēlamies būt pilnīgi atklāti, lielās Balkānu bēgļu krīzes patiesais cēlonis ir Saūdu karaliskās dinastijas kaprīzā vēlme saberzt pīšļos Sīrijas prezidentu Bašaru Asadu.
Ja ES vēlētos piestādīt rēķinu patiesajam Sīrijas pilsoņu kara finansētājam, tad rēķins par bēgļu izmitināšanu ir jānosūta uz Rijādu.
ES vadība ir spieta klusēt, jo tas var nepatikt ASV. Tāpēc gan ES, gan ASV piedod Saūda Arābijai tādas agresīvas izdarības, kādas netiktu piedotas nevienai citai valstij un kādas nav pieņemamas pasaulē, kurā tiek ievērotas starptautiskās tiesības.