Cenzūras asni Kultūras ministrijā

Kultūras ministrijas paspārnē ir izveidota darba grupa «priekšlikumu sagatavošanai normatīvā regulējuma izstrādei par pašvaldību un citu publisko personu informatīvo izdevumu nepiedalīšanos reklāmas tirgū un sabiedrības informēšanas pienākuma īstenošanu».

Kāpēc vispār tagad būtu jādiskutē par valstisku regulējumu, kas noteiktu pašvaldību informatīvo izdevumu saturu?

Esošais izdevējdarbības biznesa modelis piedzīvo dramatisku eroziju. Tradicionālā reģionālā prese, kas Latvijā lielākoties darbojas uz bijušo rajonu avīžu bāzes, atrodas lejupejošā izaugsmes ciklā. Lasītāju skaits samazinās, jo abonenti nomirst un jauni klāt nenāk, bet daudzi aizbrauc un pārstāj abonēt. Daudzos gadījumos arī jauni interneta resursi izkonkurē tradicionālās novadu avīzes.

Daļa reģionālo izdevēju jau ir veiksmīgi iekļāvušies multimediju vidē un pielāgojušies laikmeta prasībām. Savukārt daļa reģionālo izdevēju biznesa lejupslīdi vēlas apturēt ar administratīvām metodēm. Kultūras ministrijas darba grupas vairākums mēģina radīt oficiālu aizliegumu sistēmu, liedzot pašvaldību izdevumos publicēt sludinājumus un reklāmas. Mirstošajiem reģionālajiem laikrakstiem ir cerība, ka pēc šāda aizlieguma reklāmdevēji masveidā pirks reklāmu privātajās novadu avīzēs un krīze tiks pārvarēta.

Viens no darba grupas secinājumiem ir apbrīnojams: «Darba grupa ir vienota, ka šobrīd visā Latvijas teritorijā ir pieejami mediji, kas nodrošina vietējo sabiedrību informatīvās vajadzības (vismaz tradicionālie bijušo rajonu laikraksti, kas pārklāj bijušo rajonu vietā izveidotās jaunās administratīvās teritorijas).»

Ja šāds secinājums tiktu izteikts pirms desmit gadiem, tad tam pa lielam varētu piekrist. Taču pašlaik šāds secinājums neatbilst patiesībai. Neatkarīgi no tā, vai pašvaldības ir iedarbinājušas «tirgus nepilnības konstatēšanas procedūru» vai ne, daudzviet vietējo laikrakstu tirgus ir sabrucis. Birokrātu valodā runājot, ir konstatējama tirgus nepilnība.

Labā līmenī vietējās sabiedrības informatīvās vajadzības nodrošina tikai laikraksti, kas nosedz Ventspils, Liepājas, Valmieras un Cēsu pilsētu un bijušos rajonos. Laikraksti Kurzemes Vārds un Ventas Balss iznāk 5 reizes nedēļā, bet Druva un Liesma gandrīz katru darba dienu (4 reizes nedēļā). 15 bijušajos rajonos reģionālie laikraksti nosedz informatīvas vajadzības visai viduvēji, jo iznāk tikai trīs reizes nedēļā. Taču Krāslavas, Ludzas, Preiļu, Balvu, Alūksnes un bijušajā Rīgas rajonā tirgus apstākļi ir tādi, ka informatīvie izdevumi var iznākt tikai 2 reizes nedēļā. Tāpēc daudzviet nav iespējams ar privāto mediju starpniecību operatīvi informēt sabiedrības par pašvaldību lēmumiem. Diemžēl daudzu vietējo izdevumu interneta platformas, piemēram, laikrakstam Ezerzeme, ir palikušas 20. gadsimta izpratnes līmenī. Pie tik atšķirīgiem informatīvajiem apstākļiem dažādos novados vienots un detalizēts regulējums ir aplama pieeja.

Tāpēc ir normāli un saprotami, ka pie tik lielām tirgus nepilnībām, negaidot, kad Kultūras ministrija oficiāli atzīs tirgus nepilnības, pašvaldības rada savas informatīvas platformas.

Diemžēl daļa no Kultūras ministrijas darba grupas locekļiem mēģina krīzi reģionālajos medijos izmantot, lai ieviestu cenzūru vismaz pašvaldību līmenī.

Pat Kultūras ministrijai, izstrādājot normatīvus, ir jāievēro Satversmes 100. pants: «Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus.» Tā kā atšķirībā no Satversmes pantiem, kas konkrētas tiesības garantē tikai Latvijas pilsoņiem, 100. pants garantē tiesības izplatīt informāciju ikvienam – gan privātiem uzņēmumiem, gan pašvaldībām.

Tomēr ir arī jāsaprot, ka pašvaldības, kuras ar saviem informatīvajiem izdevumiem pārdod reklāmas, būtiski pasliktina vietējo mediju darbību un šādi samazina viedokļu daudzveidības iespējas. Pirms lemj par vispārēju nacionāla līmeņa regulējumu, ir jāsaprot, ka gan starp reģionālajiem izdevējiem, gan starp pašvaldību līderiem ir cilvēki, kuriem personīgo rēķinu kārtošana ir svarīgāka par objektīvām sabiedrības un biznesa interesēm. Pašlaik izskatās, ka Kultūras ministrijas ieplānotais regulējums var piešķirt nozīmīgus varas instrumentus dažiem politiski angažētiem reģionāliem izdevējiem.

Manuprāt, daudz efektīvāka par aicinājumiem pēc jauna normatīva akta, būtu kopēja pašregulācija – vispārēja vienošanās par reklāmas neievietošanu pašvaldību avīzēs, kuru bez Kultūras ministrijas starpniecības noslēgtu Pašvaldību savienība un Latvijas izdevēju asociācija.