Migrantu frontes līnijas un valstu robežas
Stāvoklis uz Maķedonijas robežas ir satraucošs. 29. februārī vairāki simti ar stieņiem bruņotu cilvēku sāka masveidīgu un vienlaicīgu uzbrukumu Maķedonijas robežai.
Vairākās vietās, neskatoties uz Maķedonijas robežsardzes darbinieku un policistu pretdarbību, uzbrucējiem izdevās izlauzt nožogojumu un pāraut Maķedonijas aizsardzības līniju, iekļūstot Maķedonijas teritorijā vairāku desmitu metru dziļumā. Taču, lietojot ķīmiskos ieročus (asaru gāzi), maķedoniešu spēkiem izdevās īstenot kontruzbrukumu un uzbrucējus sakaut, līdz uzbrucēju vienības nekārtībā atkapās atpakaļ Grieķijas teritorijā.
Tas nav joks vai parodija. Tas ir vienkāršs faktu uzskaitījums par vienas dienas notikumiem, kad tūkstošiem cilvēku mēģināja nelegāli izbēgt no Grieķijas, ES un Šengenas valsts, lai nokļūtu etnisko nemieru apdraudētajā Maķedonijā.
Pēc incidenta ANO ģenerālsekretārs paziņoja, ka Maķedonija neievēro ANO bēgļu konvenciju. Šeit gan jāsaka, ka, vērojot pēdējos notikumus, rodas šaubas, vai pasaules un ES līderiem vispār ir izpratne par to, kas patiesībā ir noteikts ANO bēgļu konvencijā. Vispirms ir jāatgādina, ka šī konvencija piešķir bēgļiem tiesības un vienlaikus uzliek pienākumus. Tiesības var iegūt, tikai ievērojot un izpildot pienākumus. Ikvienam, kas pretendē uz bēgļa statusu, pienākumi ir noteikti ANO bēgļu konvencijas 2. pantā: «Katram bēglim ir pienākums ievērot valsts, kurā viņš atrodas, likumus un noteikumus, kā arī pasākumus, kas noteikti, lai uzturētu sabiedrisko kārtību.»
Konvencija nosaka bēgļiem tikai vienu izņēmumu attiecībā uz kriminālnoziegumiem. Konvencijas 31. pants: «Dalībvalsts nesoda bēgļus sakarā ar viņu nelegālo ierašanos vai atrašanos tajā, ja viņi ieradušies tieši no teritorijas, kurā bēgļu dzīvība vai brīvība bija apdraudēta atbilstoši 1. panta izpratnei, un bez kavēšanās pieteikušies valsts varas iestādēs, uzrādot pamatotus iemeslus tam, kādēļ viņi ieradušies vai atrodas šajā valstī nelegāli.»
ANO bēgļu konvencija nepiešķir migrantiem krimināli procesuālo imunitāti par noziegumiem, kas tiek paveikti pēc tam, kad cilvēki jau ir izkļuvuši no karadarbības valsts, piemēram, Sīrijas. Sveša īpašuma bojāšana un iznīcināšana, vardarbīgi uzbrukumi policistiem ir nopietni noziegumi, par kuriem ir jāsoda ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet ikviens nelegālais migrants. Savukārt ANO bēgļu konvencijas 9. pants nosāka nacionālās drošības interešu primātu: «Nekas šajā konvencijā nekavē dalībvalsti kara laikā vai citos nopietnos un ārkārtējos apstākļos lietot drošības pasākumus, kurus tā uzskata par svarīgiem nacionālajai drošībai.»
Var diskutēt par to, vai ar metāla caurulēm bruņotu vairāku simtu cilvēku uzbrukums valsts robežai ir normāla vai tā ir ārkārtas situācija? ANO ģenerālsekretārs laikam uzskata, ka tādai jābūt normālai ikdienai uz ikvienas valsts robežas. Interesanti, kā reaģētu Bana Ki Mūna mītnes zemes Dienvidkorejas spēki, ja ar stieņiem bruņoti cilvēku tūkstoši mēģinātu ar varu šķērsot Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas robežu?
Tomēr galvenā problēma, ko iezīmē Grieķijas bēgļu krīze – ikvienam kara bēglim, tiklīdz tas nonāk gan Turcijā, gan Grieķijā, nāves briesmas nedraud. Šos cilvēkus neviens nedzen uz Grieķijas un Maķedonijas robežu, kur nav apmešanās vietu, trūkst pārtikas, ārstu utt. Nevienam bēglim, kas nonācis Grieķijā, nāves briesmas nedraud. Viņiem nav pienākuma kājām iet uz Austriju vai Vāciju. Tieši pretēji. Ikviens kara bēglis var pietiekties pie Latvijas vai citu valstu policijas virsniekiem, lai dotos uz Latviju vai jebkuru citu ES dalībvalsti.
Reālie bēgļi var pieteikties, un tiem, kas iesniegs dokumentus, uz Latviju nebūs jāiet kājām. Bēgļu statusa pretendenti tiks nogādāti uz Latviju ar lidmašīnu.
Tāpēc ir pilnīgi loģisks jautājums par to cilvēku patieso motivāciju, kuri izvēlas ar varu izlauzties no Grieķijas, lai nokļūtu Maķedonijā? Šīs personas nav bēgļi. Personas, kuras ir ar mieru pakļaut savus bērnus augstam riskam nomirt, iestājoties hipotermijai Balkānu kalnos, nav bēgļi. Tie ir ekonomiskie migranti, kuri reaģēja uz Vācijas kancleres ielūgumu. Eirozonā ir viszemākais bezdarba līmenis pēdējo piecu gadu laikā, un tieši nelegāla migrācija nodrošinās Vācijas biznesam un Vācijas ekonomikai augšupeju. Taču taupīgie vācieši nevēlas savus nākamos darba migrantus pārvadāt ar lidmašīnām, jo tas ir pārāk dārgi. Lētāk ir likt visiem darba migrantiem iet uz Vāciju kājām. Pašlaik Vācija savas nodarbinātības problēmas risina, sabradājot mazo valstu drošību.
Diemžēl Eiropas politkorektajā gaisotnē tikai retais uzdrošinās norādīt uz to muklāju, kurā Eiropu stumj Vācijas bezatbildīgā politika.