Vācijas biznesa intereses un bēgļu jautājums
2015. gads neapšaubāmi ieies vēsturē kā bēgļu krīzes gads. Atgādināsim, ka sadzīviski ir trīs jēdzieni, ko apzīmē ar vārdu «bēglis».
Bēgļi – tās ir personas, kas pamet savu dzīves vietu, jo palikšana mītnes vietā rada draudus personas dzīvībai. Uz šīm personām attiecas ANO Bēgļu konvencija, un tiek pieņemts, ka, tiklīdz briesmu draudi pazudīs, bēgļi atgriezīsies savā mītnes zemē. Pašlaik Sīrijas kaimiņzemēs ir apmetušies aptuveni 4 miljoni bēgļu, kuri cer atgriezties dzimtenē, tiklīdz Sīrijā beigsies karadarbība.
Patvēruma meklētāji – bēgļi, kuri vairs necer atgriezties mītnes zemē (nav kur atgriezties) un kuri vēlas uz atlikušo dzīves laiku pārcelties citviet.
Ekonomiskie migranti – meklē iespēju jaunai dzīvei bagātākā valstī (tie nav bēgļi). Sīrieši, kas pamet ANO bēgļu nometni Turcijā, vairs nav bēgļi atbilstoši ANO Bēgļu konvencijai. Viņi dodas uz Eiropu, lai tur pieprasītu patvērumu un paliktu Eiropā uz pastāvīgu dzīvi. Tātad precīzā nozīmē – sīrieši, kas nedrošās laivās no Turcijas dodas uz Grieķiju, nav bēgļi. Viņi ir atteikušies no bēgļu statusa Turcijā un vēlas kļūt par patvēruma meklētājiem ES. Savukārt ekonomiskiem migrantiem mērķis ir iekļūt Eiropā legāli vai nelegāli un sākt strādāt un pelnīt naudu.
2015. gads iegāja vēsturē ar to, ka Vācijas kanclere Angela Merkele un Vācijas bēgļu pārvalde (Germany’s Federal Office for Migration and Refugees) paziņoja, ka attiecībā uz Sīrijas pilsoņiem Vācija neņems vērā Dublinas konvenciju. Dublinas konvencija nosaka, ka patvēruma meklētāja iesniegums ir jāizskata pirmajā ES dalībvalstī, kurā patvēruma meklētājs ierodas. Vācijas valdība kā ikviena valdība pret patvēruma meklētājiem drīkstēja piemērot labvēlīgākus nosacījumus nekā Dublinas konvencijā noteiktie. Vācijas lēmums noteikt pret sīriešu patvēruma meklētājiem labvēlīgākus noteikumus, nekā ir noteikts ES kopējā standartā, radīja nelegālas migrācijas eksploziju Balkānos, kas smagi skāra Ungāriju, Horvātiju, Slovēniju, Serbiju un Maķedoniju. Ikviens trešās pasaules likumpārkāpējs, nelegāls darba migrants vai pat terorists ar viltotu Sīrijas pasi varēja cerēt uz pilnīgi brīvu iekļūšanu līdz tam rūpīgi apsargātajā Šengenas zonā. Jautājums, uz ko joprojām nav skaidras atbildes, kāpēc Vācijas līderi mudināja ielaist Šengenas zonā ikvienu nelegālo migrantu, lai tas tālāk dotos uz Vāciju? Kāpēc ES informatīvajā telpā ar jēdzienu «bēglis» sāk apzīmēt darba meklētājus, kuri ar viltotām pasēm iekļuva Šengenas zonā?
Iespējams, ka atbilde ir meklējama Vācijas un ES lielā biznesa interesēs. Lai kāda būtu ES pilsoņu pretdarbība, bet jau visai drīz fināla stadijai pietuvosies ES un ASV brīvās tirdzniecības līgums jeb līgums par transatlantisko tirdzniecību un investīciju partnerību. Lai, līgumam stājoties spēkā, ES nezaudētu konkurences cīņā ar ASV, ES ir jānovienādo konkurences apstākļi ar ASV. ASV vairākās nozarēs ir relatīvi zema darbaspēka izmaksa, jo ASV plaši izmanto nelegālo (galvenokārt Latīņamerikas) migrantu nodarbinātību.
Kāda ir ASV nelegālo migrantu pieredze? Migrants, kuram ir noraidīts patvēruma pieprasījums, vai nelegāli ieceļojis migrants likuma priekšā ir viennozīmīgi deportējams. Parasti viņus neviens īpaši nemeklē. Tikai tad, kad viņus aiztur policija, viņus deportē. Šādi cilvēki ir paklausīgākie darbinieki. Viņi nevar stāties arodbiedrībās, pieprasīt sociālas garantijas. Nelegālie migranti centīsies dzīvot tik klusi, lai nenonāktu policijas redzeslokā. Par mazāko nepaklausību darba devējs var nodot šos cilvēkus policijā un panākt attiecīgās personas deportāciju.
Lai radītu vienādus konkurences apstākļus ar ASV, ES ir jāizveido liela nelegālo migrantu kopa, kas veiktu tās pašas funkcijas, kuras pilda latīņamerikāņi ASV. Ir viedoklis, ka Vācijas lielais bizness izlēma, ka izlepušo austrumeiropiešu vietā ir laiks pieņemt darbā lētākus vergus. Bet Vācijas kanclere tādā gadījumā vienkārši ir lielā vācu biznesa skaļrunis. Ja šāda politika atbilst patiesībai, tad Vācijas lielais bizness peļņu varbūt palielinās, bet šāda biznesa interešu realizācija ES līmenī neapšaubāmi samazina tolerances līmeni ES sabiedrībā un rada riskus ES tālākai integrācijai kopumā. Turklāt prasības nelikt šķēršļus nelegālu migrantu plūsmai dramatiski pasliktināja ES drošību, par ko ES un pasaule pārliecinājās, vērojot notikumus Parīzē 2015. gada 13. novembrī.