Īsi pirms Ziemassvētkiem administratīvā rajona tiesa apmierināja bijušā Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētāja Aināra Dimanta prasību un atcēla Saeimas lēmumu par viņa atbrīvošanu no NEPLP locekļa amata.
Administratīvās rajona tiesas spriedums nenozīmē, ka Ainārs Dimants savas darbības laikā ir rīkojies atbilstoši sabiedrības interesēm. Administratīvās rajona tiesas spriedums nenozīmē, ka viņš ir vadījis NEPLP kā kārtīgs un rūpīgs saimnieks. Tieši pretēji. NEPLP publiskotie materiāli liecina par to, ka padomes vadītāja amatā Ainārs Dimants savas privātās ērtības vērtēja daudz augstāk par racionālu nodokļu maksātāju naudas izlietojumu. Administratīvās rajona tiesas spriedums nenozīmē atbalstu NEPLP vadības kaprīzēm uz nodokļu maksātāju rēķina ar taksi braukāt no Doma laukuma uz Kultūras ministriju.
Administratīvās rajona tiesas spriedums nozīmē, ka vismaz viena tiesu instance uzskata, ka pat nesaimnieciska darboņa atbrīvošanai no amata ir jānotiek, ievērojot likuma normas. Administratīvās rajona tiesas spriedums nozīmē, ka Aināra Dimanta atbrīvošana no NEPLP locekļa amata nav notikusi, pilnībā ievērojot Latvijā noteiktās likuma normas.
Tiesas spriedums ir atgādinājums, ka Saeimai, kurai tauta ir deleģējusi tiesības mainīt likumus jebkurā brīdī, pašai ir jāievēro tie likumi, kurus Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents izsludinājis. Saeimas vairākums, ja vien to vēlas, var nodrošināt praktiski jebkura lēmuma stāšanos spēkā. Dažkārt, lai pieņemtu sarežģītu lēmumu, pirms tam ir jāveic kāda likuma grozījumi. Saeimas vairākumam nekas netraucē pirms lēmuma pieņemšanas veikt nepieciešamos grozījumus likumos. Ja tiktu īstenots šāds ceļš, tad tas izslēgtu iespējas sarežģītus Saeimas lēmumus pēc tam apstrīdēt tiesā.
Cits jautājums – kāpēc koalīcija, uzsākot procedūru, lai atbrīvotu Aināru Dimantu no NEPLP locekļa amata, neņēma vērā likumdošanas riskus? Vai tas liecina par progresējošu deģenerāciju veidojumā, kas saucas koalīcijas padome? Iespējams, ka dažiem Vienotības līderiem visatļautības apziņa ir sasniegusi tādu pakāpi, ka vairs nav vēlēšanās novērst pat elementārus likuma pārkāpuma riskus. Lai ko klāstītu, nav ticams, ka koalīcijas partijām pietrūktu resursu juridisko risku novērtēšanai.
Ir arī otra morāle. Atbildēsim uz jautājumu – kāpēc demokrātiskās valstīs ir jānodala likumdevēju, izpildvara un tiesu vara? ASV demokrātiskās iekārtas dibinātājiem nebija ilūziju, ka varu nodalīšana varētu harmonizēt valsts pārvaldi. Tieši pretēji – varas nodalīšana dažkārt ievērojami apgrūtina nepieciešamu lēmumu pieņemšanu. Varu nodalīšanas leģitīms mērķis ir tirānijas novēršana. Latvijā diemžēl likumdevēju vara ir saplūdusi ar izpildvaru. Koalīcijas padome nosaka gan galvenos izpildvaras lēmumus, gan pilnībā nosaka valsts likumdošanas izmaiņu saturu. Toties Latvijā ir perfekti nodalīta tiesu vara no likumdevēju varas, un administratīvās rajona tiesas spriedums tam ir labs pierādījums. Lai gan laiku pa laikam starp tiesnešiem mēdz uzrasties izpildvaras pakalpiņi, kuri tiesneša varu izmanto vēlākas politiskas karjeras interesēm, tomēr Latvijas tiesu vara spēj pašattīrīties. Latvijas tiesu vara apliecina, ka tā spēj pildīt to funkciju, kāda tiesu varai ir dota demokrātiskā sabiedrībā. Tiesu varas neatkarība novērš Saeimas tirānijas rašanos. Tiesu varai ir iespējas atcelt tos likumdevēju lēmumus, kuri tiek pieņemti, neievērojot likuma normas.
Tomēr ir vēl viena problēma. Lai kā notiktu administratīvās rajona tiesas sprieduma izpilde, pārsūdzēšana vai nepārsūdzēšana, Dimanta gadījums ieskicē svarīgu morālu un likumisku problēmu. Saeimai ir jābūt tiesībām atbrīvot no amata Saeimas ieceltās amatpersonas, ja tās darbojas neatbilstoši sabiedrības interesēm vai nekvalitatīvi veic savus darba pienākumus. Saeimas vairākumam ir jāatjauno parlamenta reputācija un jāpieņem korekts likumu rāmis, kas ļaus likumdevējiem patriekt amatpersonas, kuras viņiem deleģēto neatkarību izmanto, lai ar tās palīdzību kamptu nepamatotas privilēģijas, maskētu neizdarību un savtīgas intereses.