Sabiedrības noskaņojums mainās
Decembrī pēc Neatkarīgās pasūtījuma pētījumu centrs SKDS veica Latvijas iedzīvotāju aptauju (vecumā no 18 līdz 74 gadiem). Tika aptaujāti 1005 respondenti no visiem Latvijas reģioniem, lielākajām nacionālajam grupām utt.
Respondentiem tika uzdots jautājums: kā jūs novērtētu, kuri no šiem cilvēkiem, jūsuprāt, būtu piemēroti Latvijas valdības vadītāja (t.i., premjerministra) pienākumu pildīšanai?
Ar aptaujas rezultātiem lasītāji tika iepazīstināti 16. decembra Neatkarīgajā. Kopumā aptaujas rezultāti parāda jaunas tendences Latvijas sabiedrībā. Lai gan Latvijas sabiedrība ir izteikti konservatīva, taču lēnām simpātijas pret vieniem līderiem dilst, bet pret citiem pieaug. Sabiedrības noskaņojums mainās. Domājam, ka aptaujas lielākais pārsteigums ir Latvijas krieviski runājošās iedzīvotāju daļas noskaņojums. Atbilstoši SKDS aptaujai, populārāko Latvijas krieviski runājošo politiķi Nilu Ušakovu jau ir apsteidzis Aivars Lembergs. Aivars Lembergs decembrī ir populārākais Ministru prezidenta kandidāts ar 36,7% Latvijas iedzīvotāju atbalstu. Šis augstais reitings veidojas no visaugstākās pozīcijas starp krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem (61,8%) un trešā populārākā politiķa statusa (pēc Mārtiņa Bondara un Andra Piebalga) starp latviešiem.
Lai gan Nils Ušakovs ir otrs populārākais politiķis starp krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotajiem, viņš nevar lepoties ar augstiem popularitātes rādītājiem starp latviešiem (6,8%). Tomēr, salīdzinot ar laiku pēc valodu referenduma, Rīgas mērs ir atguvis ļoti daudz no tolaik pazaudētā.
Aptauja uzrāda tendenci, ka populārāko politiķu popularitāte pieaug, palielinoties aptaujāto vecuma grupai. Vienīgais izņēmums ir Mārtiņš Bondars. Tas nozīmē, ka pašreizējā politiskajā piedāvājumā pietrūkst spilgtu uz jaunāko vēlētāju vecuma grupu orientētu līderu, kas spētu uzrunāt vēlētājus, kuri ir jaunāki par 35 gadiem.
Mēdz teikt, ka politikā talants izpaužas prasmē vairot piekritējus, nevairojot pretiniekus. Aptaujas rezultāti ir pilnīgi pretēji varas struktūru rīcībai pret redzamākajam politiķiem. Lai kādas krimināllietas tika fabricētas, lai kādi pazemojoši tituli tika obligāti piekarināti pirms uzvārda («smagos noziegumos apsūdzētais») politiski angažētajos medijos, tas nepalīdzēja iznīcināt Aivaru Lembergu kā politiķi. Savukārt politiķi, kuri nekad nav nonākuši tiešā konfrontācijā ar varas struktūrām, bet kuri neprot darboties, neradot pretinieku simtus, nebauda tautas uzticību. Šāds spriedums būtu jāattiecina uz Solvitu Āboltiņu, kurai piemīt talants sasniegt savus mērķus (dažkārt pat vienkārši izteikt savu viedokli) tādā formā, ka momentā rodas nelabvēļu tūkstoši.
Jautājums, uz ko tuvākajā laikā būs jāatbild Latvijas politikas elitei, vai nepopulāru politiķu izvirzīšana valdības vadībā ir tieši tas, kas ir vajadzīgs pilnai laimei Latvijas demokrātijas attīstībā?
Diskusijās par jaunās valdības sastāvu no Vienotības puses tiek izteiktas idejas, ka, jo nepopulārāks politiķis, jo labāk (noteiktāk) varēs veikt reformas. Vadoties no šādas loģikas, sanāk, ka valdība jāvada elementam, kuram neviens netic un kuru nicina? Vai valsts pārvaldes efektivitāti var uzlabot, valdības vadību uzticot politiķim, pret kuru ir noskaņots iedzīvotāju vairākums? Drīzāk nepopulārs līderis valdības priekšgalā vajadzīgs tiem aizkulišu darboņiem, kas ar valdības rokām ir iecerējuši īstenot netīras, nelikumīgas darbības. Nepopulāram līderim taču nav ko zaudēt! Tad dara ko grib, un visus iebildumus novērš ar represīvam metodēm.
Vai partijas, kas šādu politiku grasās īstenot, vispār drīkst saukties par eiropeiskām, civilizētām un demokrātiskām?
