Bērnu slepkavas un Eiropas vērtības
Egejas jūrā uzpeld līķi. Mazu bērnu līķi. Šādas ainas kļūst vai ikdienišķas televīzijas ziņu izlaidumos par migrantu ceļojumu no Turcijas piekrastes uz Grieķijas tuvākajām salām Egejas jūrā.
Arī vasarā visu pasauli aizkustināja dramatisma pilni kadri ar kurdu puisēna līķi, kurš tika izskalots Egejas jūras krastā. Sižeti ar bērnu līķiem neatstāj vienaldzīgus praktiski visus skatītājus. Lūk, kādas mokas un ciešanas ir jāiztur tiem, kas bēg no Sīrijas kara šausmām un noziedzīgā Asada režīma. Pirmā doma, kas rodas, vērojot šos kadrus: «Viņiem ir jāpalīdz, ir jāatver mūsu durvis un sirdis!» Tikai šāda reakcija ir mirkļa emociju pilna.
Varbūt šis ir īstais brīdis, lai uztaisītu nelielu pauzi un mēģinātu Egejas jūrā redzamo traģēdiju novērtēt ļoti racionāli, bez emocionāla aizkustinājuma.
Ir normāli, cilvēcīgi un dabiski bēgt no karadarbības zonas. Ir normāli, cilvēcīgi un dabiski censties izvest no kara laukiem nepilngadīgus bērnus. Ir jāglābj civiliedzīvotāji no teritorijas, kurā sprāgst raķetes, bumbas un šāviņi, kurā ik pa laikam nezināmi grupējumi indē civiliedzīvotājus ar ķīmiskiem ieročiem. Risks, kurš rodas, kamēr civiliedzīvotāji bēgs no frontes līnijas, ir attaisnojams. Bēgļu ceļš no frontes līnijas līdz drošam patvērumam Jordānijā vai Turcijā ir bīstams, bīstams dzīvībai. Šajā ceļā ir jāšķērso bandītisku grupējumu kontrolētas zonas, kurās mazākā nejaušība vai nepamatotas aizdomas var noslēgties ar kalašņikova automāta kārtu pa nevainīgiem bēgļiem.
Lai aizbēgtu no karadarbības zonas, vecāki drīkst pakļaut bērnus bojāejas riskam. Risks tapt nogalinātam vai sakropļotam, nebēgot no karadarbības zonas, ir vēl lielāks, nekā risks iet bojā bēgšanas laikā.
Taču, nokļūstot bēgļu nometnēs Turcijā, nāves briesmas vairāk nevienam nedraud. Turcija ir NATO dalībvalsts, kas atbalsta visas cilvēktiesības, kas nodrošina bēgļus ar dzīvošanai nepieciešamo minimumu, kas precīzi ievēro ANO Bēgļu konvencijas noteiktās normas un standartus. Nokļūstot Turcijā, ikviens bēglis ir izkļuvis no nāves briesmām. Jā! Bēgļiem nometnēs Turcijā netiek piešķirtas darba atļaujas, bet šāda norma nav pretrunā ar ANO Bēgļu konvenciju. Atrodoties bēgļu nometnēs Turcijā, materiālo labklājību un dzīves apstākļus uzlabot nav iespējams.
Daudz labāk ir nākotni veidot, nokļūstot kādā no bagātajām un liberālajām ES dalībvalstīm.
Taču, lai drošāk iekļūtu ES, ir vajadzīgi mazgadīgi bērni. Ar mazgadīgiem bērniem ir lielākas iespējas ātrāk izlauzties cauri robežām, ātrāk saņemt pārtiku un atbalstu. Pirmās vienmēr iekārtos ģimenes ar bērniem utt. Lai no drošas patvēruma vietas pārceltos uz bagātāku valsti, mazgadīgi bērni ir vajadzīgi kā finanšu un brīvas robežu šķērsošanas instruments.
Tāpēc mazgadīgie ķīlnieki tiek iespiesti nepiemērotās laivās. Mazgadīgiem bērniem liek rudens vētrās doties pāri jūrai caurās laivās, neņemot vērā, ka mazu bērnu cerības izglābties ir daudz mazākas nekā pieaugušajiem. Mazgadīgiem bērniem nāve no hipotermijas iestāsies daudz, daudz ātrāk nekā pieaugušajiem.
No tā izriet nepārprotams secinājums. Vecāki, kuri Turcijas piekrastē stūķē savus bērnus nedrošās laivās, ir slepkavas. Bēgļu bērniem Turcijā nāvēs briesmas nedraud. Nāves briesmām bēgļu bērni tiek pakļauti, tiklīdz viņi tiek iestūķēti gumijas laivā Egejas jūras piekrastē.
Eiropas valstis ir noteikušas kriminālatbildību vecākiem, kas apzināti savus bērnus pakļauj nāves briesmām. Kriminālatbildība draud, pat atstājot bez pieskatīšanas pusotru gadu vecu bērnu vienu pašu. Par šādu gadījumu Anglijā latviešu viesstrādniekiem bez ierunām atņem vecāku tiesības uz mūžu. Savukārt mazgadīgu bērnu slepkavas Lesbas salā uzņēma kā varoņus, kā cilvēkus, kas pelnījuši līdzjūtību un palīdzību.
Eiropā ir iestājies pilnīgs prāta aptumsums. Migrantiem Grieķijā piedod jebkuru noziegumu – pat bērnu pakļaušanu nāves briesmām, kas noslēdzas ar letālām sekām.
Ja Eiropas Savienība vēlas respektēt cilvēktiesības un bērnu tiesības, tad pirmais un humānais solis būtu vecāku tiesību atņemšana visiem migrantiem, kas pakļāva nāves briesmām mazgadīgus bērnus, piespiežot viņus doties riskantā un nāves briesmu pilnā ceļojumā ar gumijas laivu no Turcijas pa Egejas jūru uz Grieķiju. Tikai vai pašreizējās, ar bēgļu finansējuma apgūšanu pārņemtās, Eiropas valdības spēj adekvāti nosargāt svarīgākās Eiropas vērtības?