Lielbritānija ir vajadzīga Eiropas Savienībai
10. oktobrī laikraksts The Sunday Telegraph publicēja rakstu, kurā, atsaucoties uz avotiem Lielbritānijas valdībā, tika nosaukti noteiktumi, kādus esot izvirzījis Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons, lai viņa valdība līdz 2017. gadam ieplānotajā referendumā par vai pret Lielbritānijas turpmāku dalību ES paustu atbalstu Lielbritānijas tālākai dalībai ES.
Lielbritānijas valdības minimālās prasības ir ieskicētas četros galvenajos punktos.
1. ES vadības līmenī ir jāsniedz «skaidrs paziņojums», ka gadījumā, ja ES virzīsies uz superlielvalsts izveidi, tad Lielbritānija varēs saglabāt izņēmuma statusu. Lielbritānijai būs tiesības palikt nomaļus, ja ES normas noteiks «arvien ciešāku savienību».
2. ES vadības līmenī ir jāsniedz «skaidrs paziņojums», ka eiro nav oficiālā Eiropas Savienības valūta, bet ES ir valstu savienība, kurām ir dažādas valūtas. Lielbritānijas valdības ministri vēlas, lai, izsakot šādu deklarāciju, nebūtu ne mazāko šaubu par to, ka britu mārciņas vienmēr varēs būt par likumīgu maksāšanas līdzekli Lielbritānijā.
3. Ir jānosaka jauna «sarkano kartīšu» sistēma. Daļa no varas ir jāpārvieto no Briseles atpakaļ uz Lielbritāniju. Valstu parlamentiem ir jādod tiesības apturēt tādu ES direktīvu un tiesību aktu darbību savā teritorijā, kas ir pretrunā ar to nacionālajām interesēm.
4. Pašlaik ir izveidojusies situācija, kad 19 eirozonas valstis pilnībā dominē, pieņemot lēmumus, kas ir kopīgi visām 28 ES dalībvalstīm. Ir jāmaina ES vadības struktūra, kurā jālīdzsvaro to 9 valstu iespējas ietekmēt ES lēmumus, kuras nav eirozonā. Īpaši tas attiecas uz lēmumiem, kas skar Lielbritānijas intereses.
Šis nav oficiāls Lielbritānijas valdības paziņojums. Visdrīzāk, neoficiālā valdības pozīcijas daļēja nopludināšana ir savdabīga forma, lai īstenotu Lielbritānijas pozīcijas sabiedrisko auditu, lai testētu Deivida Kamerona idejas par noteikumiem, ar kādiem Lielbritānijas elite un lielais bizness būtu ar mieru palikt ES sastāvā.
Nopludinot daļēju vai nepilnīgu minimālo prasību sarakstu, var aizsākties plašas diskusijas, un tas var ļaut izprast dažādu interešu kopu un dažādu biznesa grupu vajadzības.
Ja ir jāatrod pareizais ceļš visai neskaidrā situācijā, tad šāda, pareizākā lēmuma meklējumu forma, iesaistot sabiedrību, var palīdzēt formulēt no Lielbritānijas viedokļa racionālāko noteikumu komplektu, kurus īstenojot Lielbritānijas vēlētāju vairākums nosliektos par palikšanu ES.
Pagājušās nedēļas neoficiālā informācija radīja zināmu vilšanos antifederālistu grupās, kas cerēja, ka Lielbritānija varētu būt jauna, pret pārlieku sasteigtu ES federalizāciju vērsta, bloka līderis, kas līdzsvarotu Francijas un Vācijas dominanci svarīgāko lēmumu pieņemšanā ES līmenī.
Ja The Sunday Telegraph publiskotā pozīcija ir patiesa, tad tiek ieskicēta pavisam cita līnija. Lielbritānijas valdība rūpējas tikai par savas valsts interesēm. Alianses vai grupas izveide būs atkarīga tikai no tā, vai šāda alianse vai grupa palīdzēs realizēt Lielbritānijas valdības intereses. Robeža starp interesēm ir iezīmēta ar dalību eirozonā. Lielbritānija piesakās būt tikai par to valstu grupas līderi, kuras līdz šim nav iestājušās eirozonā. Latvija ir, tāpēc uz mums attiecas tikai formulēt savu nacionālo pozīciju, vai Latvija piekrīt Lielbritānijas autonomijai ES sastāvā.
Vienīgais no punktiem, kas attiecas uz visām dalībvalstīm, ir jautājums par parlamentu grupu tiesībām apturēt noteiktu direktīvu vai normatīvo aktu darbību savās teritorijās.
Priekšlikums palielināt nacionālo parlamentu lomu ES pārvaldes līmenī ir izteikts arī Latvijā. Obligāto migrantu kvotu apspriešanas gaitā tika izteikti aicinājumi nacionālo pozīciju no valdības nodot Saeimas rokās. Taču pagaidām visu ES valstu parlamenti, ievēlot valdību, svarīgāko lēmumu lemšanu ES līmenī deleģē valdībai, un ir maz ticams, ka parlamentu vairākumi valdības vietā vēlēsies uzņemties papildu funkcijas.
Jebkurā gadījumā Latvijas pozīcijai ir jābūt noteiktai. Lielbritānijai ir vajadzīga Eiropas Savienība, un Eiropas Savienībai ir vajadzīga Lielbritānija. Tāpēc Latvijai ir jāatbalsta kompromiss, lai pārliecinātu Lielbritānijas tautas palikt ar mums vienā savienībā.