Šonedēļ ne pārāk iepriecinoši noslēdzās Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa konsultācijas ar politiskajām partijām, lai pārliecinātu tās atbalstīt lielāka migrantu skaita uzņemšanu.
Gan no pozīcijas partijām, gan no mazo koalīcijas partneru puses skanēja pārmetumi, ka par migrantu jautājumu valdība slēpj informāciju. Tika doti mājieni, ka, valdībai sniedzot papildu informāciju, nesaskaņas varētu tikt noņemtas. No valdības atbildīgo ministru puses nekāda nezināma papildu informācija publiski neizskanēja.
Līdz ar to ir pavērts plašs lauks minējumiem. Kas tiek slēpts un kas tiek noklusēts?
Manuprāt, viens no punktiem, kas nav publiski minēts dažādās diskusijās – noteiktos apstākļos katrai ES valstij migrantu uzņemšana var būt obligāta.
Šāda iespēja ir iekļauta svarīgākajos ES dokumentos.
2003. gadā Latvijas pilsoņu vairākums referendumā apstiprināja Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Iestājoties ES, Latvija parakstīja dalības līgumu, kuram ir starptautiska līguma spēks. Iestāšanās brīdī bija spēkā trīs svarīgi dokumenti, kas noteica, kā ir izpildāma Bēgļu konvencija Eiropas Savienības teritorijā:
1. Eiropas Padomes direktīva 2003/9/EK, kas nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai,
2. Eiropas Padomes direktīva 2001/55/EK, kas nosaka obligātos standartus pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā,
3. Dublinas konvencija (1990. g.), kas harmonizē patvēruma pieteikumu pieņemšanas un izskatīšanas kārtību.
Pievienošanās ES nozīmē, ka Latvija bez ierunām un iebildumiem pieņēma visus trīs dokumentus. Dānijai, Nīderlandei, Francijai un Lielbritānijai ir zināmas atrunas par Dublinas konvencijas piemērošanu. Piemēram, Dublinas konvencija neattiecas uz šo valstu teritorijām ar īpašu statusu – Grenlandi, Gibraltāru utt. Latvijas gadījumā nekā tāda nav. Visi minētie tiesību akti Latvijai ir obligāti. Turklāt regulas, atšķirībā no direktīvām, ir obligāti izpildāmas. Ja divi no trim dokumentiem ir spēkā visu laiku, tad direktīva 2001/55/EK stājas spēkā tikai ārkārtas apstākļos, kad ir gaidāms vai ir sācies pārāk liels trešo valstu personu ieplūdums ES. Direktīva 2001/55/EK nosaka, ka pagaidu aizsardzības sniegšanai pārvietotajām personām to masveida pieplūduma vai tā draudu gadījumā ir jābalstās uz dalībvalstu solidaritāti.
Tiesa, pārvietoto personu masveida pieplūdums ir jākonstatē ar Padomes lēmumu: «Pārvietoto personu masveida pieplūduma esamību nosaka ar Padomes lēmumu, ko pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Komisijas priekšlikuma. Eiropas Komisija izsaka priekšlikumu, bet Eiropas Padome par to balso. Komisijai ir lēmuma projektā jānorāda diena, kad pagaidu aizsardzība stāsies spēkā, un pārvietoto personu pārvietošanās mēroga novērtējums.»
Kad lēmums ir pieņemts, tad solidaritātes mehānismam ir jāsastāv tikai no divām daļām. Pirmā ir finanses un otrā – faktiskā personu uzņemšana dalībvalstīs.
Tas nozīmē, ka, ja tiek iedarbināta direktīva 2001/55/EK, tad Eiropas Padome nosaka finansējuma lielumu un kvotas. Direktīvai ir ierobežojumi. To var pieņemt tikai uz konkrētu laiku, un, apstākļiem uzlabojoties, uzņemtās personas ir jāpārvieto atpakaļ, pat ar spēka palīdzību, tikai tas jādara, «pienācīgi respektējot cilvēka cieņu» (22. pants).
Iespējams, ka informācija, kuru nezina Saeimas deputāti, ir saistīta ar šo direktīvu. Eiropas Savienības vadības rīcība atbilst darbībām, it kā direktīva 2001/55/EK būtu iedarbināta, lai gan oficiāli par šādu lēmumu nav paziņots. Līdz ar to var paust aizdomas, ka ES līmenī ir noslēgta slepena vienošanās – rīkoties atbilstoši direktīvai, bet oficiāli un publiski to neafišēt. Tāpēc arī var vērot politiskās spēlītes – vieni zina, bet nedrīkst teikt, bet otri, zinot, ko viņu politiskie pretinieki nedrīkst teikt, pieprasa sniegt informāciju.
Vai šis ir brīdis, kad politiskajās diskusijās ir jāiejaucas Valsts prezidentam?
Katram no ievēlētajiem prezidentiem bija ar veiksmīgiem vai neveiksmīgiem soļiem jānosaka savas autoritātes mērogs. Par veiksmīgiem un ietekmīgiem Latvijas publika uzskata tos prezidentus, piemēram, Vairu VīķiFreibergu, kuri, sapratuši savas varas robežas, iesaistījās tikai tādās aktivitātēs, kurās varēja izpausties prezidenta autoritāte, un izvairījās no aktivitātēm, kurās prezidenta autoritāte tiek pazemota.
Savas autoritātes robeža vēl tikai ir jāatrod arī jaunajam Valsts prezidentam.