Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments ik pa laikam pauž sašutumu, īpaši attiecībā uz Franciju, Grieķiju un Ungāriju, ka vienas vai otras dalībvalsts politisko spēku līderi rīkojas nepiedodami populistiski.
Taču tas populisma mērogs, kuru šonedēļ nodemonstrēja Eiropas Savienības vadība, pārspēj to populisma cirku, kuru īsteno Eiropas dienvidvalstu anarhisti.
Kā būtu jārīkojas atbildīgas valstu savienības līderiem, kad darba kārtībā parādās ļoti nopietna problēma? Kā jārīkojas brīdī, kad piena iepirkuma cena ir sasniegusi līmeni, kas apdraud Eiropas lauksaimniecības un pārtikas apgādes sistēmas drošību?
Cita starpā – vēsturiski viens no ES izveides mērķiem bija ar kopējās lauksaimniecības politikas palīdzību kļūt neatkarīgiem no pārtikas importa. Atkarība no pārtikas importa bija Rietumeiropas vājā vieta daudzu jo daudzu 20. gadsimta globālo satricinājumu laikā.
Tātad, tiklīdz problēma ir samilzusi, tā ir operatīvi un racionāli jāizvērtē. Ja tā attiecas uz kopējo politiku un jārisina ES līmenī, tad ir jānovērtē šim mērķim pieejamie ES resursi. Kad iespējamo resursu apjoms ir skaidrs, tad ir jāvienojas par līdzsvarotu risinājumu resursu sadalījumā, lai kaut vai nedaudz kompensētu ārējo apstākļu radītās problēmas negatīvo ietekmi uz konkrēto nozari. Tieši šādu rīcību no ES līderiem gaida racionāli domājoši ļaudis visā ES.
Taču, kā liecina šīs nedēļas notikumi, ES augstākajā līmenī lietas kārto citādi. Lauksaimnieku organizāciju līderiem tiek doti mājieni, ka papildu nauda tiks piešķirta tad un tikai tad, ja tiks sarīkots iespaidīgs nekārtību šovs Briseles centrā.
Ja tādi ir spēles noteikumi, tad neko darīt. Lauksaimnieku organizācijas algo statistus un piesaista brīvprātīgos, lai Eiropas un pasaules plašsaziņas līdzekļos varētu demonstrēt sižetus par to, kā traktori bloķē EK galveno ēku, kā policisti tiek apmētāti ar olām, kā uz ielām tiek izgāztas svaigu kūtsmēslu kaudzes utt.
Pēc tam, kad kumēdiņi ir nodemonstrēti, tiek pasludināts, ka lauksaimnieku vajadzībām papildus tiks piešķirti 500 miljoni eiro. Tie, kas barojas no zemnieku un fermeru atskaitījumiem, svinīgi pasludina: «Mēs izcīnījām papildu finansējumu!» Vietējās lauksaimnieku lobiju organizācijas ziņo saviem naudas devējiem, ka iemaksas nav bijušus veltīgas: «Lūk, ko mēs izcīnījām! Dodiet vēl! Mums ir nepieciešams uzturēt biroju Briselē, mums jāalgo vēl lielāka statistu armija, kura Briseles ierēdņiem atgādinās par lauksaimnieku vajadzībām…»
Tie, kas neuztur statistu armijas un nefinansē kumēdiņu iestudējumus, Briseles gaiteņos paliek bez ES atbalsta. Gribat slaukt ES fondus – spēlējiet pēc šiem noteikumiem.
Redzot, ka Eiropā kaut ko var panākt, tikai rīkojot jandāliņu, arī nelegālie migranti apgūst pieredzi. Dumpji, nometņu sargu kropļošana un nepakļaušanās vietējai varai kļūst par arvien izplatītāku cilvēku kontrabandistu instrumentu, lai panāktu, ka robežkontrole, likumi un noteikumi ES līmenī netiek ievēroti.
Ar ko šāda Eiropas līderu politika ir labāka par Dienvideiropas populistu uzvedību? Tikai ar to, ka no vienas mazas valsts mēroga kumēdiņu demonstrēšana tiek paplašināta līdz Eiropas mērogam.
Šeit arī meklējama atbilde uz Eiropas projekta erozijas cēloņiem, kas šobrīd arvien spilgtāk izpaužas Lielbritānijā. Eiropas Savienība no racionālas un saprātīgas valstu savienības jau ir pārtapusi populistisku cirka arēnu. Līdz ar to ir īstais brīdis uzdot jautājumu – vai tādu Eiropas Savienību mēs vēlamies? Vai mums ir vajadzīga strauja ES federalizācija, lai kumēdiņi un populistiska cirka scenāriji no kopējās politikas izplestos arī uz tām sfērām, kuras pašlaik ir ekskluzīva dalībvalstu kompetence?
Par federalizētu populistiska cirka arēnu pārveidota ES nav vajadzīga nedz vairumam Lielbritānijas pilsoņu, nedz lielākajai daļai ES dalībvalstu pilsoņu. Mums ir vajadzīga valstu savienība, kurā tiktu pieņemti operatīvi un racionāli lēmumi, kuros tiktu līdzsvarotas lielo un mazo valstu intereses. Domāju, ka šādā Eiropas Savienībā vēlēsies dzīvot gan vairums Lielbritānijas pilsoņu, gan arī lielākā daļa kontinentālās Eiropas valstu pilsoņu.