Klausoties starptautiskas debates par Grieķiju (arī par Ukrainu), visvairāk mulsina tas, ka ar vārdu «palīdzība» vai vārdu savienojumu «piešķirt līdzekļus» tiek apzīmēta kredītu izsniegšana un parādu nastas palielināšana.
Atcerēsimies 2009. gadu. Tolaik daudzi vientuļi un ne pārāk izglītoti radinieki, kuriem nebija parādu bankās, palika bez darba un, nonākuši naudas trūkumā, izvēlējās pārtraukt maksāt komunālos maksājumus vispār, nevis neēst. Kad komunālo maksājamu parādi izauga gada un pusgada lielumā, Rīgā uzplauka maitu liju bizness. Rīgas santīmi piepildījās ar sludinājumiem «palīdzēsim nomaksāt komunālos parādus». Palīdzība izpaudās vienkārši. Uzņēmīgi ļaudis aizdeva naudu komunālo maksājumu veikšanai un ātrai dzīvokļa privatizācijai, ja dzīvoklis vēl nebija privatizēts. Par kredīta nodrošinājumu tika ieķīlāts dzīvoklis. Kad kredīta nauda bija notērēta, tad upurim tika ļauts pietiekami ilgi nokavēt kredīta maksājumus. Tiklīdz kredīta slogs izauga pietiekams, ieradās tiesu izpildītāji, un palīdzības saņēmējs tika atbrīvots no vienīgās vērtības, kas viņam bija, – dzīvoklis nonāca palīdzības sniedzēja īpašumā. Biznesa shēma bija primitīva. Ja cilvēkam nav naudas komunālajiem maksājumiem, tad viņam nebūs naudas iztikai, komunālajiem maksājumiem un vēl kredīta maksājumiem. Ar jēdzienu «palīdzība» tika maskētas biznesa intereses iegūt kāda nelaimīgā īpašumu.
Tieši tas pats attiecas uz Grieķiju. Grieķijas «glābšana» ir vajadzīga, lai Vācijas, Francijas bankas un citi «labdari» – aizdevēji iegūtu kontroli pār Grieķijas valsts īpašumiem. Tie ir novērtēti 50 miljardu eiro apmērā, un ir iecerēts tos izmantot, lai nomaksātu daļu no vecajiem parādiem. Grieķijas anarhisti var klaigāt, lai atlaiž parādu, bet neviens maitu liju biznesa darbonis nekad neatbrīvo savu upuri no parāda, kamēr tam pieder tāda vērtība kā dzīvoklis. Grieķijas parāds varbūt tiks daļēji atlaists, bet tikai tad, kad parādnieka «dzīvoklis», bet Grieķijas gadījumā tie ir 50 miljardu eiro vērtie valsts aktīvi, tiks atdoti naudas devējam. Tiklīdz Grieķijas valsts īpašumi pāries transnacionālo korporāciju un banku īpašumā, tad sāksies patiesās sarunas par Grieķijas parāda norakstīšanu, jo tad Grieķijai patiešām vairāk nebūs nekādu iespēju jebkad nomaksāt pāri palikušos 350 miljardus, kas pēc kārtējās palīdzības sniegšanas pieaugs teju līdz pat 400 miljardiem.
Lai Grieķijas dzīvokļa sagrābšana izdotos, Grieķijas atsēdināšana uz izdevumiem, kas atbilst viņu ienākumiem, ir atlikta uz trim gadiem.
Lai vācu un franču bankas varētu izlaupīt Grieķiju, Latvijai būs jāsamaksā 250 miljoni eiro. Par šo naudu nākamos trīs gadus Grieķijā tiks uzturēts daudz augstāks dzīves līmenis nekā Latvijā.
Sadzīviski tas nozīmē, ka Latvijas vidējam pensionāram, ka saņem vidējo pensiju 260 eiro mēnesī, būs jāatsakās no iespējas par desmit eiro mēnesī palielināt pensiju nākamo trīs gadu laikā, lai grieķu pensionārs varētu turpināt mēnesī saņemt 735 eiro lielu pensiju nākamo trīs gadu laikā.
Tas nekas, ka Latvijas valdībai tādas naudas nemaz nav. Latvijas veiksmes stāsts nozīmē, ka no 2008. gada valsts konsolidētais kopbudžets ir ar deficītu katru gadu. Latvijas valdība, pārvarot krīzi, tā arī nav spējusi sākt tērēt atbilstoši ieņēmumiem. Tieši pretēji – katru gadu reālais Latvijas valdības parāds palielinās. Tā kā šogad valsts budžeta deficīts ir paredzēts 1% lielumā no IKP, tad, 2015. gadu noslēdzot, Latvijas valsts reālās saistības pieaugs vēl par 247,6 miljoniem eiro. Pie šādiem finanšu apstākļiem jebkurai jaunai iniciatīvai nauda ir jāaizņemas. Tāpēc Latvija tagad var «palīdzēt» Grieķijai, tikai aizņemoties papildus un palielinot savu ārējo saistību apjomu. Pieejot stingri – pieņemot lēmumu palīdzēt Grieķijai, Latvija atsakās no ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanas un pāriet uz bezatbildīgu fiskālo politiku, atsakoties no pirms tam deklarētajiem fiskālās disciplīnas nosacījumiem. Latvija mazina savas iespējas aizņemties, lai amortizētu ģeopolitiskos riskus nākotnē. Rupji izsakoties, ja būs daudz lielākas problēmas ar Krievijas tirgu, tad mūsu iespējas aizņemties, lai glābtu savus uzņēmumus, samazinās proporcionāli Grieķijai garantētās summas apjomam.
Grieķijas gadījumā Latvijas pozīcijai ir jābūt skaidrai.
Mēs nepiedalāmies Grieķijas valsts īpašumu izlaupīšanas dzīrēs! Mēs neesam atbildīgi par kredītu cilpas uzmaukšanu grieķu tautai. Tāpēc Latvijai nav jāpalīdz Eiropas Savienības maitu lijām saplosīt mazu valsti, kas iekritusi starptautisko finanšu vampīru slazdā.