Pirmā pēcjāņu nedēļa Latvijā un Baltijā sākās ar zināmu izbīli – informatīvo telpu pāršalca ziņa, ka Krievijas Ģenerālprokuratūra pieņēmusi izskatīšanai divu Krievijas Valsts domes deputātu iesniegumu, kurā tie lūdz izvērtēt, vai Baltijas valstu neatkarības atzīšana 1991. gadā bija likumīga.
Iesniegumā tika norādīts, ka Baltijas valstu neatkarības atzīšana ir «noziedzīgs nodarījums» un «īpaši bīstams valsts noziegums», kas «nodarīja milzīgu kaitējumu valsts suverenitātei, drošībai un aizsardzības spējām».
Krievijas Ģenerālprokuratūra pirms tam jau bija izskatījusi iesniegumu izvērtēt, vai Krimas teritoriālā statusa maiņa 1954. gadā bija likumīga. Ģenerālprokuratūra nolēma atzīt, ka 1954. gada lēmums Krimu no Krievijas Federācijas nodot Ukrainai bija nelikumīgs (neatbilstošs tā laika PSRS konstitūcijai). Līdz ar to vairāki Krievijas politiskie darboņi jau izteica prognozes, ka, atzīstot Baltijas valstu neatkarību par nelikumīgu, tiks pieprasīts, lai Baltijas valstis sarīko referendumus par pievienošanos vai nepievienošanos Krievijai. Uz notiekošo ātri reaģēja Latvijas politiķi. Valsts prezidents Andris Bērziņš kopīgi ar Ārlietu ministriju vienojās nostājā, ka attiecīgā iniciatīva ir pilnīgi nepieņemama un absurda.
Eiropas un Latvijas sabiedrību jau 1. jūlijā steidza nomierināt Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, kurš uzsvēra: «Es neesmu dzirdējis par tādu prasību. Es zinu, ka mums ar Baltijas valstīm ir diplomātiskas attiecības un starpvalstu līgums.» Pēc tam Krievijas vēstniecība Latvijā izplatīja paziņojumu, ka nav pamata apšaubīt Baltijas valstu juridisko neatkarību. Vladimira Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs savukārt paziņoja, ka «Kremlis nav iepazīstināts ar šo iniciatīvu».
Pēc šiem paziņojumiem attapās arī Krievijas Ģenerālprokuratūra, kuras pārstāve paziņoja, ka Valsts domes deputātu lūgumam izvērtēt Baltijas valstu neatkarības atzīšanas leģitimitāti nav juridisku perspektīvu. Krievijas Ģenerālprokuratūrai vienkārši ir jāpieņem izskatīšanai visi iesniegumi par iespējamajām nelikumībām, arī tie, kas ir bezjēdzīgi.
Laikam varam nomierināties. Konflikts ir izsmelts! Problēma atrisināta!
Atbilde ir – nekādā gadījumā! Konflikts tikai sākas. Jautājums par Baltijas valstu neatkarības atzīšanu ar divu nedēļu nobīdi sinhroni sakrīt ar vienu citu juridisku precedentu – 17. jūnijā Beļģijas tiesa nolēma uzlikt arestu visiem Krievijas valsts īpašumiem un aktīviem. Beļģijas tiesa nolēma izpildīt Hāgas arbitrāžas tiesas 2014. gada 18. jūlija lēmumu piedzīt no Krievijas valsts par labu koncerna JUKOS bijušajiem īpašniekiem 50 miljardus ASV dolāru. Tā kā Krievija attiecīgo konvenciju nav ratificējusi un neatzīst Hāgas arbitrāžas tiesas jurisdikciju pār savu teritoriju, attiecīgo Hāgas tiesas lēmumu Krievija gada laikā neizpildīja un nemaz netaisās pildīt. Neskatoties uz to, Beļģijas tiesa nolēma uzlikta arestu Krievijas aktīviem Beļģijā aptuveni 1,5 miljardu dolāru apjomā, bet tiesu izpildītāji vērsās pie pilnīgi visām ar Krieviju saistītajām juridiskajām personām Beļģijā (tostarp arī privāto mediju pārstāvniecībām un pat Beļģijas pareizticīgās baznīcas), lūdzot divu nedēļu laikā sniegt ziņas par visiem Krievijas valsts līdzekļiem vai parādsaistībām, kas ir šo juridisko personu īpašumā.
Kad sākās ar Krieviju saistīto aktīvu aresta process, Rietumu analītiķi prognozēja, ka tūdaļ sekos agresīva Putina atbilde – tiks arestēti ārvalstu investoru konti Krievijā utt. Taču pret juridisku absurdu – Krievijas suverenitātes apšaubīšanu par tiesībām spriest tiesu par tās teritorijā un jurisdikcijā esošiem uzņēmumiem – Kremļa rīcība bija asimetriska. Divu nedēļu laikā tika safabricēts cits juridisks absurds par Baltijas valstu neatkarības apšaubīšanu, un tiek gatavots vēl lielāks – Krievijas Federācijas Valsts domes Ārlietu komiteja izstrādā dokumentu, lai nosodītu Vācijas Federatīvās Republikas 1989. gadā veikto Vācijas Demokrātiskās republikas «aneksiju».
Morāle ir viena. ASV, Eiropā liela vara ir spēkiem, kas par savu uzdevumu uzskata Krievijas provocēšanu uz jauniem starptautisko tiesību pārkāpumiem, tostarp iesaistoties no starptautisko tiesību viedokļa pat visai slidenās provokācijās.
Tagad varam droši prognozēt, ka Krievijas atbilde uz provokācijām būs asimetriska un diemžēl skars mūs – tos, kas dzīvo Krievijai kaimiņos.
Ja drošības situācija ir saspringta un mērķis ir novērst konflikta pieaugumu, tad jāsāk ar to, ka ir jāatturas rīkot mazas un lielas provokācijas, kuras var izprovocēt Krieviju spert agresīvus atbildes soļus.