Pagājušajā nedēļā Rīgas centrā man uzbrauca velosipēds. Nedaudz pēc pieciem vakarā mierīgi gāju pa Dzirnavu ielu. Vietā, kur ietve sašaurinās (pa labi ir norobežojumi celtniecības darbiem, pa kreisi ielas malā blīvi noparkotas vieglās automašīnas), sadzirdēju velosipēda zvanu. Pamanījis, ka no kreisās puses mani taisās apsteigt ātri braucošs velosipēdists, es nedaudz pavirzījos pa labi, un tajā brīdī manu labo sānu skāra cits velosipēds, kura vadītājs tieši tajā pašā mirklī izdomāja, ka apsteigs mani pa labo pusi bez jebkāda brīdinājuma signāla.
Pēc incidenta velosipēdists steigušus pameta notikuma vietu, lavierējot starp gājējiem kā slalomists distancē. Ķer vēju rokā! Velosipēda un gājēja sadursmē gājējs paliek pat bez jebkādām cerībām kaut vai aizrādīt velosipēdistam par elementārāko satiksmes drošības normu neievērošanu. Es vismaz būtu pateicis, ka velosipēdam ir jābūt aprīkotam ar zvanu un šaurā posmā diviem velosipēdistiem vienlaikus nevajag apbraukt gājēju no abām pusēm. Tas rada draudus gan gājējam, gan velosipēdistiem!
Gājēju un velosipēdu sadursme var būt arī ļoti nepatīkama. Kā liecina mana visai ilgā pieredze gan velosportā, gan braucot ar velosipēdu, frontāls velosipēda trieciens vidējas miesas būves gājējam nozīmē to, ka velosipēda vadītājs sāks lidojumu ar velosipēda ātrumu. Ja lidojošā velosipēdista piezemēšanās notiks uz galvas, tad «skalps tiks noņemts», tad var šķirties pat no liela gabala galvas ādas. Tieši tāpēc daudzviet ir obligāti galvas aizsargi pilnīgi visiem velosipēdistiem.
Es neesmu nedz velosatiksmes brīvības aizstāvis, nedz pretinieks. Satiksmes noteikumiem ir jāizsaka līdzsvars starp tiesībām un brīvībām pārvietoties visiem satiksmes dalībniekiem un satiksmes drošību, lai noteikumi neprovocētu negadījumus un nelaimes.
Padomju laikā satiksmes noteikumos par velosatiksmi bija spēkā elementārs princips. Tiklīdz tu esi uzkāpis uz velosipēda, tu esi braucējs. Tiklīdz esi nokāpis no velosipēda, tad esi gājējs. Šāds princips neradīja nekādas problēmas ārpus lielajām pilsētām (gājēji pārvietojās pa ceļa kreiso pusi, bet velosipēdisti pa labo, kā visi braucēji), bet radīja būtiskas neērtības lielo pilsētu un Rīgas velosipēdistiem. Tas nozīmēja, ka formāli velosipēdistiem bija aizliegts braukāt pa ietvēm. Pārvietojoties pa ietvēm vai gājēju ceļiem, velosipēds bija jāstumj. Jebkurā sadursmē, uz ietves vai gājēju ceļa, starp gājēju un braucošu velosipēdu vainīgs bija velosipēdists. Turklāt PSRS laikos Rīgas iekšējos satiksmes noteikumos bija aizliegta velosatiksme pa svarīgākajām Rīga centra ielām. Šo aizliegumu daudzi tā laika velosipēdisti nemaz nezināja (interneta tolaik nebija), bet daudzi neievēroja, jo uzskatīja par netaisnīgu un diskriminējošu.
Pēc neatkarības atgūšanas velosipēdistu kopiena nebija liela, bet starp tās faniem bija vairākas politiski ļoti ietekmīgas personas. Rezultātā tika panākts ļoti liberāls velosipēdistu tiesību traktējums. Atklāts ir jautājums, vai tas bija velosipēdistu interesēs, jo satiksmes drošības noteikumu izmaiņas, kas pasliktina velosipēdistu drošību uz ceļiem, noteikti nav velosipēdistu interesēs. Daži velosipēdisti joprojām uzskata, ka satiksmes noteikumi viņiem atļauj pilnīgi tādus pašus manevrus, kādus noteikumi atļauj vieglajiem auto. Man, jau kā autovadītājam, nesen iznāca domu apmaiņa ar kādu velofanu, kurš uzskatīja, ka satiksmes noteikumi velosipēdistam atļauj braukt pa daudzjoslu ielas kustības virzienu sadalošo dubultlīniju un no šīs pozīcijas velosipēdists drīkst veikt jebkuru manevru, kreiso pagriezienu ieskaitot. Saruna bija bezcerīga, jo velosipēdists ticēja, ka satiksmes noteikumi viņam to atļauj. Mani argumenti, ka, pat neatkarīgi no satiksmes noteikumiem, šāda braukšana vairāk apdraud tieši velosipēdista drošību, pārgalvi nepārliecināja.
Kamēr velosipēdu skaits uz ceļiem nebija liels, tikmēr ar šīs braucēju grupas satiksmes noteikumu ignoranci iznāca saskarties visai reti. Galu galā 95% no velosipēdistiem satiksmes noteikumus daudzmaz ievēro un draudus satiksmes drošībai nerada.
Lielās pārmaiņas braucēju un gājēju saskarsmē ar velosipēdistiem Rīgā sākās šogad. Jaunās Rīgas sabiedriskā transporta biļešu cenas ir divkāršojušas velosatiksmi un vienlaikus palielinājušas arī gājēju skaitu. Daudzi labāk iet kājām nekā maksā eiro par vienu vai divām pieturām.
Tāpēc apstākļi, lai izveidotu saprātīgu līdzsvaru starp dažādu satiksmes dalībnieku interesēm, ir nobrieduši. Šajā ziņā izmaiņas satiksmes noteikumos ir solis pareizajā virzienā. Tas nav ideāls, bet vismaz ir progresīvas pārmaiņas satiksmes drošības uzlabošanā. Attiecībā uz satiksmi Rīgā tās notiek īstajā laikā.