Ukrainas ekonomika – nav gaismas tuneļa galā

 
©F64

Vīnes Starptautisko ekonomisko pētījumu institūts (Vienna Institute for International Economic Studies) publicējis pētījumu Kā stabilizēt Ukrainas ekonomiku, kurš kalpo par pamatu Austrijas ārpolitikas argumentēšanai.

Lai ES varētu Ukrainai palīdzēt, vispirms ir jāsaprot Ukrainas problēmu mērogi.

Ukrainas konflikta sekas izpaudās kā nozīmīga ekonomiskā krīze. 2014. gadā Ukrainas IKP samazinājās par 6,8% (īpaši dramatisks ekonomikas kritums bija pagājušā gada ceturtajā ceturksnī, kad IKP samazinājums bija 14,8%). Tiek prognozēts, ka lejupslīde turpināsies un šogad Ukrainas IKP samazināsies vēl par 5% pret 2014. gada līmeni. Viens no IKP samazināšanās cēloņiem ir karadarbība Donbasā, jo pirms kara dumpīgo reģionu daļa Ukrainas kopējā IKP bija 16% , bet eksportā pat 25%. Nestabilitāte dramatiski ietekmēja tiešo ārvalstu investīciju apjomu. 2014. gadā tiešo ārvalstu investīciju apjoms Ukrainā bija 20 reizes mazāks nekā 2012. gadā, sasniedzot tikai 309 miljonus eiro (pat Latvijā 2014. gadā tiešo ārvalstu investīciju apjoms bija lielāks). Turklāt 88% ārvalstu investīciju nāk no Kipras, kas, visticamāk, liecina par investīciju ukrainisko izcelsmi.

Ukrainas konsolidētā budžeta izmaksu lielākā daļa ir saistīta ar zemu gāzes un apkures tarifu uzturēšanu. 2014. gadā valsts monopola gāzes tirgotāja Naftogaz deficīts sasniedza 5,7% no Ukrainas IKP, bet kopējais Ukrainas konsolidētais deficīts bija 13,5% no IKP. No 2015. gada 1. aprīļa, izpildot SVF prasību, dabasgāzes cena tika paaugstināta trīs reizes (gāzes cena, kuru izmanto apkures vajadzībām, pieauga par 66%). Gāzes cenu pieaugums ļaus Naftogaz deficītu šogad samazināt līdz 3,5% no IKP, bet Ukrainas konsolidētā budžeta deficīts šogad varētu tikt samazināts līdz 8,8% no IKP. Lai sasniegtu līmeni, kad dabasgāzes cenas patērētājiem atbilst izdevumiem par tās piegādi, Ukrainas patērētājiem dabasgāzes tarifs ir jāpalielina vēl vismaz piecas reizes.

Neskatoties uz ievērojamo inflāciju, izdevumi sociālajai aizsardzībai un izglītībai tika samazināti, bet militārie izdevumi ievērojami palielināti. Pētījuma autori secina, ka Ukrainas militārā budžeta lielums nekāda mērā nevar ietekmēt izredzes uzvarēt hibrīdkarā ar Krieviju.

Pētījumā mūsdienu Ukraina tiek raksturota kā valsts, kuras ekonomisko politiku tieši kontrolē biznesa moguli, kas pārdala publiskos līdzekļus sev par labu, veido savu peļņu no valsts subsīdiju politikas utt. Oligarhu klani vienlaikus ir daudzu apgabalu pārvaldnieki. Oligarhi kontrolē medijus, politiskās partijas, un tiem ir savi privātie bruņotie spēki. Vairāki Ukrainas apgabali atgādina feodālas kņazistes, kas nodotas pilnīgā oligarhu varā.

Savukārt neprivileģētais vairākums, mazo biznesu ieskaitot, ir nodots pilnīgā atkarībā no kaprīzas un korumpētas birokrātiskās sistēmas iegribām.

Palīdzībai novirzītie miljardi var nesasniegt tiem izvirzīto mērķi, un tie visai ticami tiks izmantoti oligarhu klanu interesēs.

Ukrainas ekonomika nav viegli pārorientējama no Krievijas uz ES. Ārējā tirdzniecība rada pusi no Ukrainas IKP. Ukrainai ir vienlīdz nozīmīgs gan eksports uz Krieviju (32% no kopēja eksporta), gan eksports uz ES (34%). Uz ES pamatā tiek eksportētas preces ar nelielu pievienoto vērtību (tērauds, lauksaimniecības produkti u.c.), bet uz Krieviju – preces ar augstu pievienoto vērtību (kodolenerģētika, mašīnbūve u.c.).

Lai kompensētu pilnīgu ekonomisko attiecību saraušanu ar Krieviju, kādam, visticamāk, ES un ASV, vajadzētu ik gadu iegādāties Ukrainas rūpniecības produkciju par 33 miljardiem ASV dolāru. Attiecību saraušana ar Krieviju radītu šāda apjoma tiešos zaudējumu katru gadu ar kopējo kumulatīvo efektu uz Ukrainas IKP 100 miljardu dolāru apjomā laika posmā no 2015. līdz 2018. gadam.

Papildus tam kopējās izmaksas, lai pielāgotu rūpniecību ES standartiem (ņemot par aprēķinu pamatu Polijas izdevumus, pielāgojoties ES standartiem), nākamo desmit gadu laikā var sasniegt 170–180 miljonus eiro. ES var kompensēt tikai niecīgu daļu no šīm izmaksām.

Secinājumi. Politiskas deklarācijas ir skaistas, lozungi ir iedvesmojoši, bet ekonomiskā realitāte ir tāda, ka Ukrainas ceļš uz ES (komplektā ar Krievijas pretdarbību) izraisīs dramatiskas sociālās sekas Ukrainā un ES nekompensēs nedz dzīves līmeņa kritumu, nedz standartu pielāgošanas izmaksas. Vidējā termiņā būtiski mazināsies eiforija un entuziasms par Eiropas projektu. Pētījuma autori iesaka pagarināt pārejas periodu, pirms tam saskaņojot Krievijas un ES standartus, lai, pārejot uz ES standartu, Ukrainas preces netiktu formāli nošķirtas no Krievijas tirgus. Viens no ieteikumiem ir obligāti saistīt ekonomisko palīdzību ar politiskās sistēmas reformu prasībām, kuru mērķim ir jābūt pakāpeniskai likumu varas atjaunošanai un oligarhu visatļautības samazināšanai.



 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!