Mediju atbildība digitālajā laikmetā
No 2. līdz 4. maijam Rīgā norisinājās Pasaules preses brīvības dienai veltīti pasākumi. Viens no nozīmīgākajiem notikumiem bija Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) konference, kuras vadmotīvs – vārda brīvība digitālā laikmetā.
Konferencē pulcējās žurnālisti un izdevēji no visas pasaules, lai diskutētu par kvalitatīvu pētniecisko žurnālistiku, par mediju darbinieku drošību, sieviešu lomu mediju vidē utt.
Pasaules preses brīvības dienas ietvaros notika Giljermo Kano Pasaules preses brīvības balvas pasniegšanas ceremonija. Par 2014. gada izcilāko preses brīvības aizstāvi tika atzīts joprojām ieslodzījumā esošais Sīrijas žurnālists Mazens Dārvišs. Balva – 25 000 ASV dolāru – tika pasniegta žurnālista sievai.
Diemžēl žurnālisti, kas ziņo no karadarbības vai masu nemieru pārņemtas vietas, tiek pakļauti tādam pašam riskam kā ikviens nemieru dalībnieks. Tā ir realitāte. Alternatīva ir – neziņot no notikumu vietas, bet veidot ziņojumus no apsargātām militārām bāzēm vai no viesnīcām, kas apjoztas ar drošības perimetru. Kāpēc ir svarīga «lauka» žurnālistika? Ja tās nebūs, tad par vienīgo informācijas avotu no karstajiem punktiem kļūs tikai divu karojošo pušu kara propagandas plūsma. «Lauka» žurnālistika dažkārt ir vienīgais neitrālais un neieinteresētais informācijas avots, kas var sniegt no propagandas brīvus aculiecinieku vēstījumus. Tas ir bīstami, jo necenzēti un no propagandas brīvi vēstījumi var nepatikt visām konfliktā iesaistītajām pusēm.
Tāpēc līdztekus žurnālistu drosmei un atbildībai īpaši nozīmīga ir ziņu mediju uzņēmumu atbildība. Tieši par to UNESCO konferences laikā runāja Latvijas izcelsmes žurnālists Pēteris Greste. Uz Neatkarīgās jautājumu par to, kādai ir jābūt ziņu medija atbildībai, sūtot žurnālistu uz bīstamu konfliktu vietu, Pēteris Greste atbildēja: «Gribu uzsvērt, ka uzņēmums Al Jazeera, kurā es strādāju, man maksāja algu visu laiku, kamēr atrados cietumā un nevarēju strādāt kā žurnālists. Otrkārt, Al Jazeera sniedza īpašu, ekstraordināru atbalstu manai ģimenei. Žurnālistiem, kas izvēlas strādāt šādos apstākļos, ir jāuzņemas ļoti augsts personīgais risks. Nav iespējams šādu darbu veikt efektīvi, ja neesam pārliecināti par darba devēja iespējām mūs atbalstīt. Viena no problēmām, kas skar ikvienu žurnālistu un ikvienu uz ziņām specializējušos mediju, ir finansiālais spiediens. Interneta radītais finanšu spiediens uz ziņu medijiem sagrauj tradicionālos biznesa modeļus. Sekas ir acīmredzamas – daudzi ziņu mediju pārtrauc ziņot no notikumu vietas, jo tas ir bīstami, sarežģīti un dārgi. Žurnālisti, kas strādā šādos apstākļos, nevar būt pārliecināti par sava ziņu medija likteni, jo tas darbojas tik grūtos biznesa apstākļos. Man paveicās, jo strādāju uzņēmumā, kura darbības pamatprincipi nosaka atbalstīt šāda veida darbu. Ne katrai organizācijai ir tādi noteikumi. Ziņu medijiem ir jāsaprot un jāuzņemas sociāla atbildība, gan iekļaujot šāda veida ziņas savu mediju saturā, gan atbalstot žurnālistus, kuri strādā notikumu epicentrā, īpaši tad, kad viņi saskaras ar grūtībām,» teica P. Greste Rīgas konference izvērtās par platformu, kurā bija iespējama pieredzes apmaiņa, kurā notika patiess dialogs starp dažādām kultūrām un diskusija vērtību izpratni mediju darbā. (Vai slavenās Charlie Hebdo karikatūras var interpretēt kā naida runu utt.) Tiesa, visus šos preses svētkus, kas notika Latvijas ES prezidentūras pasākumu ietvaros, bojāja organizatoru nekompetence. Konferences laikā aicinājumi uz cīņu par vārda brīvību tika īpaši adresēti Krievijas žurnālistiem. To emocionāli uzsvēra kultūras ministre Dace Melbārde, kas savā uzrunā stāstīja par to, kā Krievijā slepkavo žurnālistus. Tikai Latvijas ministru un citu plenārsēdes oratoru runu laikā uz lielā ekrāna tika projicēts konferences nosaukums un sauklis dažādās valodās. Latvisko lozungu «Ceļā uz labāku žurnālistiku» organizatori krievu valodā bija pārtulkojuši kā «K ulučšeņiju atčotnosti» («Par labāku grāmatvedības uzskaiti»). Krievijas žurnālistus tas vienkārši šokēja. Viena žurnāliste man ironiski jautāja – vai latvieši patiešām domā, ka šī ir grāmatvežu vai auditoru konference?
Tāda, lūk, ir Eiropas Savienības prezidentūra. Valsts, kuras politiskie līderi sola izveidot alternatīvu informācijas kanālu Krievijas propagandas straumei, pat ar prezidentūras dāsno finansējumu nespēja atrast profesionālu tulku, kas varētu adekvāti pārtulkot pāris vārdus krieviski.