2009. gada ekonomiskā krīze skāra ne jau tikai Latviju. Ļoti nopietnas ekonomikas problēmas bija visām ES dalībvalstīm, arī Vācijai.

Vācijā tika iedarbinātas vairākas pretkrīzes programmas. Vienā no programmām mazie uzņēmumi varēja pieteikties darbaspēka atbalsta pasākumiem. Ja uzņēmums neatlaida no darba darbiniekus, bet paturēja tos darbā vismaz uz pusslodzi, tad uzņēmējam bija jāmaksā tikai darba alga uz rokas, savukārt darbaspēka nodokļus samaksāja no valsts programmas līdzekļiem. 2010. gadam beidzoties, praktiski visi Vācijas mazie uzņēmumi, kas iesaistījās programmā, bija atgriezušies pie normāla nodokļu samaksas ritma.

Latvijā kā atbilde uz krīzi tika ieviests mikrouzņēmuma nodoklis, kas turpina zelt un plaukt, un veidojas par galveno nodokļu optimizācijas shēmu. Par to liecina tikko VID publiskotais valsts kopbudžetā veikto komersantu maksājumu apkopojums par 2014. gadu. Latvijā šobrīd ir reģistrēti vairāk nekā 70 tūkstoši uzņēmumu, kas 2014. gadā nenodarbināja nevienu cilvēku un nevienam darba algā nesamaksāja pat vienu centu (tas netraucē daudziem no šiem uzņēmumiem aktīvi iesaistīties uzņēmējdarbībā, maksāt citus nodokļus un pat iekasēt no valsts pārmaksāto PVN vai uzņēmuma ienākuma nodokli). Latvijā ir 73,4 tūkstoši uzņēmumu, kas nodarbina darbaspēku atbilstoši parastai nodokļu nomaksas kārtībai, un vēl ir 26,4 tūkstoši uzņēmumu, kas maksā mikrouzņēmumu nodokli.

Salīdzināsim nodokļu maksājumus uz vienu strādājošo 2014. gada laikā. Normālie uzņēmumi gada laikā vidēji par vienu strādājošo nomaksāja 1460 eiro ienākuma nodokli un 2477 eiro sociālos maksājumus. Tie, kas maksā mikrouzņēmumu nodokli, par vienu strādājošo 2014. gadā samaksāja 27,3 eiro iedzīvotāju ienākuma nodokli un 1,54 eiro sociālos maksājumus. 26,4 tūkstoši aktīvo uzņēmumu vidēji par vienu nodarbināto sociālajos nodokļos samaksāja 1,54 eiro gada laikā! Tātad. Katram trešajam no aktīvajiem Latvijas uzņēmumiem izdevumi sociālajiem maksājumiem uz vienu strādājošo ir mazāki par vienu tūkstošo daļu no tām izmaksām, kādas ir normālā uzņēmumā. Lai varētu normāli konkurēt ar mikronodokļa nozari, lielākai daļai normālo uzņēmumu ir nekavējoties jāpārceļ darbaspēka ietilpīgās nozares uz mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju segmentu! Tas nav nekas personisks. Tas ir tikai bizness!

Mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju finanšu analīze rada pamatu aizdomām, ka pat ēnu ekonomikas uzņēmumi ir lielāki nodokļu maksātāji par mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju segmentu. Ēnu ekonomikas uzņēmumi maksā PVN kā gala lietotājs un nevar no valsts pieprasīt PVN pārmaksu. Stāsti, ka ēnu ekonomikā ir apslēptas lielas budžeta ienākumu rezerves, ir mīts, nepatiesība. Visi kam bija vēlme legalizēties, lai nemaksātu sociālos nodokļus, jau atrodas mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju segmentā. Ēnu ekonomikā nopietnu valsts budžeta ienākumu rezervju nav. No tā izriet, ka visa politiskā atbildība par problēmu kopumu, kuru rada mikrouzņēmumu nodoklis, ir jāuzņemas Vienotībai, jo tieši Valda Dombrovska un Andra Vilka tandēma visvarenības laikā, brīdī, ka ekonomikā parādījās atveseļošanās pazīmes, netika apturēts krīzes laikam domātais risinājums. Mikrouzņēmumu nodokļa norma bija saprātīga un saprotama kā izmisuma solis 2009. gadā. Šāda norma ir pieņemama kā vidēja termiņa risinājums ģimenes uzņēmumos, kuros strādā vienas ģimenes locekļi.

Taču šāds risinājums ilgtermiņā Latvijai ir pazudinošs. Ilgtermiņā tiek veidoti nevienādi konkurences apstākļi un izkropļota nodokļu sistēma. Taču mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju segments ir kļuvis tik ietekmīgs, ka būtiskas izmaiņas legālajās nodokļu apiešanas shēmās netiek pieļautas.