Globāli norisinās divi hibrīdkari. Viens ir hibrīdkarš, kuru globālie (un vadošie Latvijas) masu komunikācijas līdzekļi ir perfekti identificējuši Krimas aneksijas laikā, kura izpausmes bija aprakstītas gan Kijevas, gan Doņeckas notikumu laikā. Bruņoti zaļie cilvēciņi, kuriem nav atšķirības zīmju, izmanto pretinieka dezorientāciju un nespēju pretoties, lai īstenotu kādas varas stratēģiskos mērķus.
Šis mērķis var būt gan Ukrnafta administratīvās ēkas sagrābšana, gan Krimas aneksija vai kas cits.
Taču ir arī otrs hibrīdkarš, kuru atbilstoši Vācijas laikraksta Die Zeit (24. marts) apskatnieka Teo Zommera (Theo Sommer) terminoloģijai īsteno ar finanšu ieročiem (weaponized finance, financial warfare): «Ekonomiskās sankcijas tagad tiek izmantotas kā stratēģiskie instrumenti varas nodrošināšanai un varas nostiprināšanai, ar tām tiek aizvietoti draudi pielietot militāru spēku.»
Faktiski tiek iezīmēta ne pārāk pievilcīgā ģeopolitiskā realitāte. Iegūstot ekonomisko varu, nauda tiek izmantota kā ietekmes instruments kara draudu vietā. Dolarizētas ekonomikas apstākļos vislielākās finanšu varas izmantošanas iespējas ir ASV. Dolāru norēķini ir instruments, ar kura palīdzību var piespiest gandrīz visu attīstīto valstu uzņēmumus ievērot ASV likumus un ASV politiku. Ikviens pārskaitījums ASV dolāros, pat maksājums ar dolāram piesaistītu norēķinu karti par ikdienas pirkumiem, formāli notiek ASV teritorijā. Līdz ar to jebkuri darījumi ar bezskaidras naudas ASV dolāriem formāli ir pakļauti ASV jurisdikcijai. Šī nianse ir ļāvusi ASV valdībai izmantot dolāru varas instrumentu, lai piedraudētu vai reāli sodītu ar naudas sodiem citu valstu finanšu institūcijas, kuras neievēro ASV noteiktās ekonomiskās sankcijas. Lieli Eiropas uzņēmumi bija spiesti maksāt soda naudas par ASV sankciju pārkāpšanu attiecībā uz Sudānas, Irānas u. c. valstu ekonomisko blokādi pat gadījumos, kad uzņēmuma mītnes zemju valdības līdzīgu sankciju režīmu nebija ieviesušas. Visjūtīgākā ir finanšu sfēra, jo jebkurā brīdī norēķini ASV dolāros var tikt apturēti vai ierobežoti, pārbaudot reālas vai iedomātas apsūdzības naudas atmazgāšanas atbalstīšanā. ASV īstenotais ekonomiskais spiediens ir rupjāks, efektīvāks un iedarbīgāks par klamzīgajiem Krievijas mēģinājumiem atkārtot ko tamlīdzīgu un izmantot sarunās ar Ukrainu tādu ietekmes instrumentu kā 100 dolāru atlaides piešķiršanu (vai nepiešķiršanu) no Gazprom bāzes cenas par 1000 kubikmetriem dabasgāzes.
Jautājums, kas sāk uztraukt Francijas un Vācijas eliti, – topošais Brīvas tirdzniecības līgums starp ASV un ES sāk līdzināties nevis nevainīgai savienībai par brīvu preču un pakalpojumu kustību, bet veidojas kā ASV interesēm pakļauts politisks bloks.
Ekonomiskie un finanšu ieroči tiek izmantoti, lai neitralizētu politiskos pretiniekus, aizbāztu mutes kritiķiem. Kad lielajiem Eiropas uzņēmumiem pie deniņiem pieliek finanšu pistoli, tad lielie uzņēmumi daudzbalsīgā korī slavina pistoles turētāju un apgalvo, cik izdevīgs būs Brīvās tirdzniecības līgums biznesam, Eiropas tautām un vispasaules progresam. Tomēr ir jāsaprot, ka Eiropas pakļaušana ASV interesēm izjauks globālo līdzsvaru. Tā neglābjamai izraisīs asimetrisku Krievijas reakciju un arī apslēptāku Ķīnas pretdarbību. Globālās varas pārdale no Eiropas par labu ASV degradēs Vāciju un Franciju no dominējošā spēka Eiropā līdz ASV pakalpiņu līmenim.
Eiropas proamerikāniskajiem spēkiem šobrīd ir uzdevums kompromitēt jebkuru, kas apšauba ASV ģeopolitiskos mērķus par ietekmes paplašināšanu Eiropā, piekabinot tiem Kremļa troļļu birku. Tāpēc tikai retais no Eiropas politiķiem uzdrīkstas, līdzīgi kā to dara Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, piemēram, intervijā LR4 26. martā, uzsvērt, ka Eiropas Savienības ekonomiskās intereses nesakrīt ar ASV pašreizējo politiski ekonomiskās ekspansijas politiku.
Iespējams, ka tieši šis apstāklis bija galvenais cēlonis, kas noteica Latvijas proamerikānisko spēku pretdarbību Andrim Bērziņam, samazinot līdz minimumam viņa iespējas tikt pārvēlētam uz otro termiņu.