18. martā Saeimas Pieprasījumu komisija sāka izskatīt jautājumu par civilās aizsardzības pasākumiem un valsts iedzīvotāju informēšanas mehānismu, gatavību krīzes situācijai. Saeimas komisija izvērtēja divus projektus par iedzīvotājiem domāto informāciju, kā rīkoties ārkārtas situācijās. Vienu projektu iesniedza Iekšlietu ministrija, otru Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests.
Vispār ir pēdējais laiks izskaidrot iedzīvotājiem, kā būtu jārīkojas ārkārtas situācijās.
Ļaudis ieslēdz televizoru, un vienīgas nomierinošais, ko viņi dzird no plazmas ekrāna, ir informācija, ka Putins pazudis un viņa vietā rullēs «lielo asiņu partija», ka šodien Doņeckā gāja bojā tikai divi cilvēki, bet Krievijas militārās lidmašīnas «tikai pietuvojās Latvijas gaisa telpai». Uz daudziem vienkāršo ļaužu jautājumiem varas pārstāvjiem, ko tagad darīt, kā rīkoties, kam gatavoties, atbildē līdz šim bija klusums. Tagad Iekšlietu ministrija ir sagatavojusi izsmeļošas instrukcijas projektu, kura īss izklāts ietilpst lozungā: «Steidzami kaltējiet sausiņus!» Ja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta projekts ir mierīgs, izsvērts, universāls un aptver visu ārkārtas situāciju spektru, tad Iekšlietu ministrijas projekts jau ir detalizēta instrukcija par iespējamo rīcību reāla kara laikā.
Manuprāt, Iekšlietu ministrijas instrukcija, ko likt «ārkārtas gadījumu somā», samulsinās daudzus. Somā ir jāieliek dokumenti, nauda, topogrāfiskā karte, rezerves mobilais telefons, portatīvs radioaparāts, saliekams nazis, cirvis, sērkociņi, peldveste, vienvietīga telts utt.
Vai instrukcijas autori iztēlojas, cik tas sver un cik trenētam ir jābūt cilvēkam, lai varētu ilgstoši nest somu, kurā ir cirvis, katliņš, termoss, telts, zāģis, guļammaiss, dubults apģērba komplekts, otrs apavus pāris utt., kā arī pārtika un ūdens (plastmasas pudelēs) pāris dienām (pēc aprēķina 4 litri ūdens dienā uz cilvēku). Pat pērkot kalnu tūrismam domāto (ar atvieglotu svaru) inventāru, ārkārtas somas svars ir vērtējams 25–30 kg robežās. Iet ar šādu kravu ir nopietna izturības pārbaude pat labi trenētam desantniekam.
Kam šī instrukcija domāta – daudzbērnu ģimenēm vai mobilizācijai pakļautajiem? Kāpēc «ārkārtas gadījumu somā» jābūt vienvietīgai teltij? Vai ģimenēm ar bērniem ārkārtas soma ir jāsagatavo katram bērnam un katram bērnam jāparedz vienvietīga telts?
Ja šī instrukcija ir domāta nopietni, tad izskatās, ka kara gadījumā no Latvijas teritorijas evakuētos ir ieplānots izmitināt klajā laukā, nodalot vecākus no bērniem un sievietes no vīriešiem.
Es labi saprotu, ka nebūtu slikti, ja ikvienā mājsaimniecībā būtu rezerves ārkārtas apstākļiem, bet piedāvātā instrukcija vairāk ir domāta masveida evakuācijai uz pilnīgi nesagatavotiem apstākļiem. Ja ārkārtas apstākļi izpaudīsies kā aizliegums pārvietoties un prasība ilgstoši uzkavēties savās dzīvesvietās (tieši šādi ārkārtas apstākli 2014. gadā izveidojās Sjerraleonē un vēl divās Āfrikas valstīts Ebolas vīrusa epidēmijas laikā), tad lielpilsētas apstākļos cirvji varbūt noderēs, cīnoties par pārtiku, kuras krājumi izbeigsies pēc dažām dienām.
Manuprāt, šāds masveida instrukcijas projekts ir jāuztver tikai kā kārtējā kampaņa Latvijas cilvēku iebiedēšanai un panikas celšanai.
Ir normāli, ka valsts, kaut vai ar likumu, nosaka apdraudējuma līmeņus un nosaka pienākumu katrai mājsaimniecībai uzglabāt zināmu daudzumu resursu (kurināmais, pārtika u.c.) ikviena apdraudējuma līmeņa gadījumam. Uzglabājamās lietas mainītos, paaugstinot apdraudējuma līmeni. Piemēram, maksimālā apdraudējuma līmeņa gadījumā ikvienai mājsaimniecībai būtu jāuzglabā dzeramā ūdens un pārtikas krājumi vienai nedēļai utt.
Civilās aizsardzības sistēmā ir jānosaka, kas izsludina apdraudējuma līmeni un ar kādu procedūru to maina. Turklāt racionāli ir izvērtēt iespējamos riskus. Risks, ka plašas teritorijas var ilgstoši būt bez elektrības, ir reāls, un Kurzeme jau to piedzīvoja 2005. gada janvāra vētras laikā, un Latvijā bija pagasti, kas vairākas nedēļas dzīvoja bez elektrības. Iekšlietu ministrijas projekts ir pilnīgi nederīgs gadījumam, ja kara apstākļi Latvijā izpaudīsies nevis kā pretinieka karaspēka ienākšana, bet kā enerģētiska blokāde.
Civilās aizsardzības sistēmai jāattiecas ne tikai uz mājsaimniecībām, bet arī uz visiem uzņēmumiem, nosakot, ka arī ārkārtas apstākļos uzņēmumiem ir pienākums (to iespēju robežās) turpināt darbību, pārdodot preces un pakalpojumus, bet, ja plašas teritorijas paliek bez elektrības, tad ieņēmumi un preču aprite ir jāiegrāmato kases grāmatās uz papīra nesēja.
Ja valdības un Saeimas mērķis ir novest līdz infarktam Latvijas vecākās paaudzes un īpaši jūtīgus ļaudis, tad Iekšlietu ministrijas instrukcija ir masveidā jāizplata. Tikai, biedējot cilvēkus ar kara draudiem, ir jārēķinās, ka aizbraukšana no Latvijas kļūs vēl masveidīgāka.