Lielsaimnieku saeimas vajadzības

Šonedēļ notika Zemnieku saeimas ikgadējais kongress, kuru apmeklēja Ministru prezidente Laim dota Straujuma un zemkopības ministrs Jānis Dūklavs.

Vispirms ir jāatzīmē, ka 2015. gads ekonomikā neizskatās rožains. Tam ir vairāki iemesli. Vispirms Krievijas importa embargo pārtikas precēm papildinājās ar rubļa devalvāciju, kas izprovocēja citu Krievijas nozīmīgāko tirdzniecības partneru valūtu devalvāciju. Krievijas rubļa devalvācija būtiski samazina to importa preču patēriņu, kas nebija iekļautas sankciju sarakstā. Savukārt vienlaikus ar ārpolitiskiem notikumiem ir atceltas piena kvotas, un tiem lauksaimniekiem, kam ražošanas apjomu pieaugumu kavēja kvotu ierobežojums, vairs nav šķēršļu (kaut vai kvotu pirkšanas izmaksu izskatā) ražošanas palielināšanai. Gaidāms, ka dzīve bez kvotām vismaz sākumā nebūs labvēlīga piena iepirkuma cenu lielumam.

Šie apsvērumi neveido optimisma pilnu gaisotni lauksaimniecības nozarē. Sekas, kuras izraisīs zemas piena iepirkuma cenas, nebūs vienādas dažādām saimniecībām. Robežšķirtne ir nemainīgo izmaksu atšķirīgajā lielumā tām saimniecībām, kuras savu attīstību balstīja uz kredītiem, un tām saimniecībām, kurām lielu kredītu apgrūtinājumu nav. Saimniecības bez kredītu maksājumiem var grūtos laikus izmantot ražošanas optimizācijai. Tas arī notiek. Mazāk produktīvās govis tiek pārdotas pirms to ražošanas cikla beigām. Produktīvām tiek pievērsts lielāks laika un resursu apjoms. Ir saimniecības, kurās pēdējo 6 mēnešu laikā vidējā produktivitāte uz vienu govi būtiski pieaug. Vienas saimniecības ietvaros notiek tas, ko austriešu ekonomists Jozefs Aloizs Šumpēters (1883–1950) apzīmēja ar terminu «creative destruction» (radoša iznīcināšana). Saimniecības atsakās no zaudējumus nesošām darbībām, koncentrējoties uz tām, kas ir maksimāli efektīvas. Savukārt saimniecības ar lielu kredītnastu nevar pielāgoties zemu ienākumu līmenim. Šīm saimniecībām ir daudz augstāks nemainīgo izmaksu slieksnis, kuru nosaka kredītu procentu un kredītu maksājumu lielums. Ja izmantojam to pašu Šumpētera teoriju, tad krīzes laikā radoši tiks iznīcinātas tieši tās saimniecības, kurām ir pārāk lielas nemainīgās izmaksas. Šīs saimniecības tiks aizmēztas, kreatīvi iznīcinātas, bet viņu vietā atbrīvosies telpa, lai attīstītos saimniecības, kas ir labāk piemērotas strādāšanai ar zemākām izmaksām. Tie ir liberālās tirgus ekonomikas pamati. Tieši šādas ekonomikas izveidi solīja nodrošināt visas valdošās partijas pēdējos 25 gados! Protams, ka saimniecību īpašnieki, redzot ekonomikas attīstības tendences, nevēlas tā vienkārši ļauties kreatīvai iznīcināšanai. Tiek piedāvāti alternatīvi saimniekošanas modeļi.

Tāpēc izskan aicinājumi ieviest Vācijas modeli, kas paredz taisnīgas tirdzniecības atlaides un solidāru dalīšanos gan ieguvumos, gan neveiksmēs. Taču Latvija nav Vācija. Mums nav visaptverošas rūpniecības un tirdzniecības kameru sistēmas, kurai ir jābūt praktiski visiem uzņēmumiem un kas īsteno nozīmīgu pašregulējošu funkciju. Mums biznesa organizācijas ir lobiju grupas, kuru uzdevums ir panākt sev izdevīgu valsts un Eiropas Savienības regulējuma pieņemšanu. Zemnieku saeima apvieno tikai 900 biedru, kas kopumā apstrādā pusmiljonu hektāru zemes. Zemnieku saeimas vidējās saimniecības lielums ir virs 500 hektāriem. Tie ir lielsaimnieki. Tie nav vienkārši zemnieki. Šīs organizācijas ir nevis zemnieku, bet lielsaimnieku saeima. Lielsaimniekiem ir svarīgs cits problēmu loks. Viņi var droši, pa tiešo piezvanīt Ministru prezidentei, tiklīdz ir kāda vajadzība (Laimdotas Straujumas aicinājums kongresā). Šī lauksaimnieku grupa savas finanšu problēmas atrisina ar ES fondu naudu, uzsāk biznesa attīstības projektus, pirms tiek pieņemts lēmums par ES fondu naudas piešķiršanu, tad šantažē zemkopības ministru ar bankrota draudiem, ja projektu neapstiprinās. Jānis Dūklavs bija spiests kongresa delegātus audzināt par to, ka daudzi ES fondu projekti ir fiktīvi (Dūklavs: «Mums ir slikts ES revīzijas ziņojums. Arī Valsts kontrole ir konstatējusi, ka daudzos projektos nav izpildīti rādītāji. Tas nozīmē, ka projektu nauda būs jāatmaksā.»), un par to, ka ministru nemitīgi šantažē tie, kas tehniku iepērk pirms lēmuma piešķirt ES naudu. «Pieņēmām lēmumu papildināt finansējumu, bet citu izmaiņu vairs nebūs. Katrs, kas sāks projektu pirms laika, ļoti riskēs,» brīdināja zemkopības ministrs.

Latvijā iezīmējas divu šķiru zemnieki. Vieni darbojas tirgus ekonomikā un savas problēmas risina, uzlabojot produktivitāti, bet otri savu efektivitāti uzlabo, iepumpējot ES naudu, un mazāko problēmu novērš ar vienu zvanu Ministru prezidentei.