Ja valstī reālas eksportspējīgās ekonomikas attīstības līmenis ir nepietiekams valsts pamatfunkciju un iedzīvotāju dzīves līmeņa uzturēšanai, tad šādai valstij atliek izvēlēties pārdot citas vērtības.
Eksportējot preces un pakalpojumus, ir iespējams iegūt līdzekļus, lai finansētu importu un notiktu normāla ekonomiskā aprite. Ko darīt, kad reālās ekonomikas apjomi un potenciāls stagnē vai sarūk ar katru gadu, kā tas ir Latvijā? Kādas ekonomiskas idejas īstenot, ja pie varas ir politiskie spēki, kuriem nav ideju, kā izkustināt ekonomiku no sastinguma, lai sāktos izaugsme un attīstība? Tad ir jāsāk ģenerēt līdzekļus – pārdodot citas vērtības. Pēc precēm un pakalpojumiem nākamās divas vērtības ir cilvēki un pārvietošanās tiesības.
Cilvēku tirdzniecībā Latvija ir Eiropas līderis. Darbaspēka eksports pēdējos piecos gados radīja tika lielu finanšu plūsmu, ka tā spēja stabilizēt ekonomiku, nomierināt sabiedrību un nodrošināt varas saglabāšanu tām politiskajām partijām, kas noveda Latvijas valsti līdz finanšu kraham.
Otrs resurss ir pārvietošanās tiesības. Atšķirībā no dažas labas ES dalībvalsts, kas tirgojas ar pilsoņu pasēm, Latvija šo biznesa formu nevarēja īstenot. Lielā nepilsoņu masa bija liels šķērslis, lai Latvija strauji iekļautos ES pilsoņu pasu globālajā tirgū ar savu cenu un savu piedāvājumu. Latvijai atlika tikai viens ceļš – sākt tirgot Šengenas vīzas. Tiesībām piecus gadus brīvi ceļot no Somijas līdz Portugālei, uzturoties neierobežoti ilgi Spānijā, Itālijā vai Francijā, ir liela vērtība. Taču, tirgojoties ar Šengenas vīzām, ir jāievēro ES etiķete. Oficiāli tiek pirkta nevis vīza, bet kaut kas cits – īpašums, ieguldījums vai investīcija. Vīza ir bezmaksas pielikums šādam darījumam. Pēc tam, kad 2008. gadā bija plīsis lielais Latvijas nekustamo īpašumu burbulis, ar Šengenas vīzas piedevu Latvijas īpašumi bija itin labi pārdodami. Īpašums Latvijā bija obligāta, bet daudzos gadījumos pircējiem pilnīgi nevajadzīga piedeva, lai saņemtu uzturēšanās atļauju Šengenas valstīs. Tomēr vīzu tirdzniecība atļāva atsaldēt vairāk par miljardu eiro. Daudzi Latvijas uzņēmēji atguva nekustamajos īpašumos iesaldēto kapitālu, lai to tūdaļ to investētu… jaunākos nekustamo īpašumu projektos. 2013. gadā nekustamo īpašuma attīstītāju perspektīvas jau sāka iegūt optimisma pilnus vaibstus.
Pārmaiņas, kas stājās spēkā pagājušajā gadā, būtiski palielināja darījuma minimālo summu Šengenas vīzas saņemšanai. Latvijas piedāvājums vairs nebija pievilcīgs, un mēs izkritām no Šengenas vīzu tirgus. Citas valstis piedāvā piecgadīgu Šengenas vīzu daudz lētāk, bet tādu ļaužu skaits, kuri vēlas elitāru īpašumu tieši Rīgā vai Jūrmalā, bet kuriem uzturēšanās atļauja ir tikai patīkams papildinājums, izrādās, nav tik daudz. Kopš 2014. gada septembra vīzu pircēju skaits ir nepietiekams, lai nekustamo īpašumu nozare atgūtu bijušo spožumu. Pašlaik nekustamo īpašumu attīstītāji ir noalgojuši lobijus, kas cītīgi aicina atjaunot Latvijas konkurētspēju Šengenas vīzu tirgū. Tiek lobētas izmaiņas uzturēšanās atļauju iegūšanas noteikumos, aicinot samazināt minimālo darījuma summas slieksni par 20% (līdz 180–200 tūkstošiem eiro), vienlaikus ļaujot par šādu summu iegādāties nevis vienu, bet trīs īpašumus.
Pašreizējā sistēma nozīmē, ka, lai tiktu pie Šengenas vīzas, ir jāiegādājas viens elitārs īpašums Rīgā vai Jūrmalā. Lēto dzīvokļu segmentus Šengenas vīzu tirgus vairs neietekmē. Jaunā sistēma, ko cītīgi lobē nekustamo īpašumu attīstītāji, rada stingru pamatu jaunam spekulāciju burbulim. Bez viena zemas cenas mājokļa vīzas tīkotājam vēl ir jāveic divi spekulatīvi ieguldījumi nekustamajā īpašumā. Šādas izmaiņas atvērtu jaunas perspektīvas un izaicinājumus uzpūst kārtējo burbuli, jo ļaus tajā iekļaut burtiski visus nekustamo īpašumu segmentus, ne tikai elitāros mājokļus. Šengenas vīza komplektā ar spekulatīvu investīciju, tas nozīmē jaunu inovāciju Šengenas vīzu tirgū!
Tikai – vai jauna nekustamo īpašumu burbuļa veidošana ir Latvijas sabiedrības interesēs?
Bijušais premjerministrs Maris Gailis apgalvo, ka, «neielaižot vienu krievu, uz ārzemēm liksim pārcelties desmitiem latviešu ģimenēm» (DB, 23.02.2015.). Savukārt uzraujot uz augšu mājokļu cenas Rīgā, mājokļi kļūs nepieejami ģimenēm, kas saņem Latvijas algas, un tas aizraidīs uz ārzemēm tūkstošiem latviešu ģimeņu.
Valstiski svarīgi ir izmantot citu valstu vajadzību pēc Šengenas vīzām, lai stimulētu ieguldījumus reālajā ekonomikā (ražošanā, transportā un loģistikā), nevis nekustamo īpašumu attīstīšanā.