Atbildības principi pēc masu slepkavības
13. janvārī policija paziņoja par diviem pirmajiem aizturētajiem Zolitūdes masu slepkavības lietā. Laikam tagad pateicīgajai tautai vajadzētu dziedāt himnas un doties pateicības gājienos par izcilo panākumu, par taisnības un patiesības triumfu. Divi aizturētie! Kāds sasniegums, kāds panākums!
Tikai visu potenciālo aizdomās turamo aizturēšanai racionāla jēga ir uzreiz pēc pirmās griestu iebrukšanas. Konkrētas procesuālas darbības bija nekavējoties jāveic brīdī, kad vēl kūpēja drupas, kad tie, kas apzinājās, kādus noziegumus ir pastrādājuši, metās slēpt un iznīcināt pierādījumus, steidza sakārtot dokumentus. Tad aizturēšanai varbūt ir jēga, lai patiesie vainīgie nepaspētu apgrūtināt izmeklēšanu. Savukārt tagad svinīgi publiskā divu aizdomās turamo aizturēšana vairāk izskatās pēc reklāmas kampaņas policijas un tiesu sistēmas tēla stiprināšanai. Tiek izmantotas vecās un labās KNAB piekoptās metodes sabiedrības nomierināšanai un popularitātes vairošanai. Jums ir vajadzīgi vainīgie? Te būs! Aizturēsim divas peškas. Tikai aizturēšana nav sods. Sodu piespriež tiesa. Kad lieta nonāks līdz galīgam tiesas spriedumam, būs pagājuši daudzi gadi. Pašreizējie priekšnieki, iespējams, jau saņems ģenerāļa pensiju, būs citu politisko spēku virzīti atbildīgie, kuri gadījumos, ja aizturētos pēc daudziem gadiem tiesa attaisnos, uzvels visus atbildību uz priekšgājējiem, kuru uzvārdi jau ir izdzēsti no tautas atmiņas. Ja kādreiz aizturētais būs neatlaidīgāks, tad par aizturēšanu pēc vēl lielāka gadu skaita pietiesās kompensācijas, tad tās samaksāsim mēs visi, jo tās tiks vērstas nevis pret lielajiem aizturēšanas akciju veidotājiem, bet būs jāmaksā no nodokļu ieņēmumiem – valsts budžeta.
Policijas jaunie paziņojumi tomēr nespēj kliedēt bažas, ka gan skaļās aizturēšanas, gan ilgā izmeklēšanas gaitā tiek mēģināts novirzīt atbildību no īstajiem noziedzniekiem.
Reizē ar prieka vēsti par pirmajiem aizturētajiem izskanēja ziņa, ka 2015. gada pirmajās trīspadsmit dienās Latvijas slidenie un nekaisītie ceļi izdzēsa dzīvību vairāk cilvēkiem nekā teroristu uzbrukuma laikā Parīzes karikatūru žurnālam Charlie Hebdo. Izrādās, savulaik valdība atteicās no autoceļu preventīvās kaisīšanas, kuru tagad satiksmes ministrs Anrijs Matīss piedāvā atjaunot. Galvenais cēlonis daudzajām izdzēstajām dzīvībām janvāra satiksmes negadījumos bija savulaik valdības un ceļu uzturētāju lēmums ietaupīt uz autoceļu preventīvās kaisīšanas rēķina, lai būtu nauda, ko izmaksāt prēmijās gada nogalē. Janvāra sākumā daudzi upuri ir valdības un ceļu uzturētāju atbildība. Taču šajā gadījumā pat ar tik lielu upuru skaitu pār upuriem un to tuviniekiem nenolija dāsns valsts pabalstu un atbalsta lietus. Nenolija, lai gan liela daļa no traģisko avāriju upuriem ir valsts dienestu neizdarības sekas utt. Savukārt Zolitūdes masu slepkavības gadījumā cietušos un bojā gājušo tuviniekus burtiski apbēra ar naudas straumi dažādu kompensāciju izskatā. Lai gan ir skaidri redzams, ka Zolitūdes gadījumā juridiskā atbildība ir nevis valsts, bet privāto celtnieku, arhitektu, konstruktoru un sertificēto uzraugu pusē. Šāds dubultais standarts rada aizdomas, ka starp Zolitūdes nozieguma īstajiem iespējamiem vainīgajiem ir ļaudis ar tik lielu politisko aizmuguri, ka svarīgāk bija neitralizēt upuru tuvinieku sašutumu ar kompensāciju straumi nekā pieļaut, ka tiek noskaidroti īstie vainīgie.
Savukārt vienīgais, kas pašlaik ir ticis janvāra slideno ceļu upuriem – satiksmes ministra nekonkrēts solījums, ka ziemas laikā būtu jāatgriežas pie Latvijas autoceļu preventīvās kaisīšanas.
Un pēdējā lieta, kas man nav pieņemama – ka Zolitūdes notikumi tik dēvēti nevis par noziegumu, bet par traģēdiju. Traģēdija ir tad, kad dabas spēki rada apstākļus, kurus ir neiespējami paredzēt. Zolitūdes Maxima sagruva laikā, kad nenotika Latvijas apstākļiem netipiskas zemestrīces, nebija pat smagas sniega segas. Būve sagruva tās normālas, ikdienas ekspluatācijas laikā. Tie, kas to cēla, projektēja, manipulēja ar kopnēm utt., uzcēla nevis būvi, bet cilvēku nogalināšanas ierīci. Cilvēku nogalināšanas slazda radīšana ir masu slepkavība, taču aizturētajiem aizdomās turamā statuss ir piemērots saskaņā ar Krimināllikuma 239. pantu «par celtņu, tiltu, ceļu pārvadu un citu būvju celtniecības normu vai noteikumu pārkāpšanu, ja tās rezultātā sabrukusi būve vai tās daļa».