Vislielākais izaicinājums ikvienai žurnālistikai ir kara un konfliktu laiks. Šajā laikā konfliktējošo pušu uzdevums ir noskaņot sev par labu sabiedrisko domu, tāpēc no abām pusēm tiek producēta dezinformācijas straume, kuras mērķis ir nomelnot, demonizēt, morāli iznīcināt pretinieku.
Savukārt bruņotu konfliktu laikā praktiski nav iespējams pārbaudīt, kura informācija ir patiesa, bet kura – ideoloģiska propaganda. Tas vienlīdz attiecas gan uz Krieviju, gan uz Krievijas pretiniekiem. Krievijas lielie mediji ir pārveidoti par valsts ideoloģijas ruporiem ar ļoti ierobežotu radošās brīvības izpausmju iespēju. Globālie un Latvijas sabiedriskie mediji nekritiski izplata pilnīgu dezinformāciju, ja vien tās saturs ir nepatīkams vai kompromitē Krieviju un nāk par labu Ukrainas «demokrātiem». 2014. gadā līdz šim jau tā visai nosacīti objektīvā informācijas telpa ir pārvērsta par informācijas kara lauku, kurā tie, kas atsakās pieņemt kara propagandas melus abās frontes līnijas pusēs, tiek zākāti par nodevējiem un pretinieka atbalstītājiem.Vēl trakāk – Latvijas un Eiropas politiskās izmaiņas tiek balstītas nevis uz objektīvu informāciju, bet gan tiek veidotas atbilstoši kara propagandas virzieniem.
19. oktobrī Latvijas un globālos medijos pāršalca sensacionāla vēsts, ka Krievijas zemūdene ir cietusi katastrofu un tiek meklēta Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos. Reizē ar šo ziņu tika atgādināts, cik reižu Krievijas kara lidmašīnas ir «pietuvojušās» Latvijas teritorijai pēdējo nedēļu laikā.
Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs krievu zemūdenes incidentu jau aicināja izmanot Baltijas aizsardzības doktrīnas veidošanā. Viņš 19. oktobrī sociālajā tīklā Twitter angļu valodā ierakstīja, ka «notiekošais varētu ieviest nopietnas izmaiņas Baltijas jūras reģiona aizsardzībā». Daži mediji sarīkoja patiesu histēriju, pieprasot, lai krievu zemūdenes incidents būtu cēlonis NATO un Latvijas aizsardzības doktrīnas jaunajai redakcijai.
Taču, kā atklājās vēlāk, nekāda zemūdene nav atrasta. Pat vairāk, atbilstoši britu žurnālistu veiktajai izpētei, visdrīzāk ir izplatīta apzināta dezinformācija, lai Zviedrijas sabiedrību un politiķus noskaņotu palielināt atbalstu un finansējumu bruņotajiem spēkiem. Lai arī šogad nekas netika atrasts, Nedēļu ilga histērija Zviedrijas medijos bija pietiekama, lai politiķu vairākums paustu gatavību gan atjaunot bruņoto spēku finansējumu agrākajā līmenī, gan atjaunot obligāto militāro dienestu, kas tika atcelts 2010. gadā utt. Tagad britu mediji var atmaskot, ko vēlas. Arī Latvijas mediji nespēja distancēties no dezinformācijas straumes.
Viens no retajiem, kas baiļu un safabricēta drošības apdraudējuma histērijā izturējās ar vēsu prātu, bija Latvijas Republikas pastāvīgais pārstāvis NATO Māris Riekstiņš, kurš 24. oktobrī LTV raidījumā Rīta panorāma atteicās pakļauties žurnālistu spiedienam dot vērtējumu krievu zemūdenes incidentam, pirms ir saņemta objektīva un pārbaudīta informācija.
Māris Riekstiņš arī neatkārtoja aizsardzības ministra Raimonda Vējoņa spalgos palīgā saucienus pēc katra gadījuma, kad Krievijas kara lidmašīnas pietuvojas Latvijas teritoriālajiem ūdeņiem. Māris Riekstiņš paskaidroja, ka Krievijai pieder Kaļiņingradas apgabals, kura sauszemes robeža ir tikai ar NATO valstīm. Kaļiņingradā atrodas Krievijas militārā bāze, Krievijas armija sakarus ar Kaļiņingradas apgabala bāzi uztur ar militāro lidmašīnu lidojumiem, kuriem ir tikai viens iespējamais lidojuma maršruts – pāri Baltijas jūras neitrālajiem ūdeņiem. Atkarībā no lidojuma maršruta militārās lidmašīnas pietuvosies Latvijas (vai arī Zviedrijas) gaisa telpai. Cita ceļa vienkārši nav. Māris Riekstiņš: «Fakts, ka Krievija veic šos lidojumus virs Baltijas jūras, nav starptautisko tiesību pārkāpums.»
Savukārt Latvijas Aizsardzības ministrijas paziņojumos regulāri un ikdienišķi lidojumi tiek pasniegti kā kārtējais Latvijas drošības apdraudējums.
Ja Krievija ir izvērsusi savu propagandas karu, tad atbildēt pret to, izvēršot melu propagandu no otras puses, nozīmē nolaisties līdz Kremļa ideologu līmenim. Pārvēršot savu informatīvo telpu par dezinformācijas ruporu, Latvija un Rietumu pasaule zaudē to morālo pārākumu, kāds mums bija, konsekventi iestājoties pret jebkuru starptautisko tiesību pārkāpumu un patiesu drošības apdraudējumu.