Politika un sātanistu rituāli
Pēdējos trīs gadus Latvijā oficiāli valdīja politisks spēks, kas sevi dēvēja par reformu un tiesiskuma koalīciju.
Par to ir ironizēts ļoti daudz, bet finālā Vienotības tiesiskuma izpratne reducējās uz to, ka, ja likums ļauj īstenot glumas un pretīgas nelietības, tad viss ir kārtībā. Tas ir tiesiskuma triumfs. Ja glumas un pretīgas nelietības nav gluži likumīgas, tad steigšus jāpieaicina kāds juridisko kalambūru eksperts, piemēram, Andrejs Judins, kurš ar savu likumu tekstu redakciju veikli ieviesīs tādu mudžekli, ka par likumīgu tiks pasludināts viss, kas vēl vakar bija nelikumīgs.
Vienotība pēdējos gados nelikās ne zinis par savu līderu rīcības ētisko un taisnīgo pusi. Kad savas shēmas konstruēja Artis Kampars un Dzintars Zaķis, tad svarīgākais kritērijs bija, lai VID vai KNAB atzītu, ka viss ir likumīgi. Ir likumīgi, rullējam tālāk. Tam, ka liela daļa ļaužu šādu rīcību uzskata par cinisku un bezkaunīgu, nav nekādas nozīmes. Viss ir likumīgi.
Pretēja rīcība bija vērojama citās partijās. Neviens likums nepieprasīja, lai deputāts Kārlis Krēsliņš (NA) noliktu mandātu pēc tam, kad atklājās, ka viņa dēls ir izdarījis ko pretlikumīgu. Deputāts atkāpās labprātīgi, un vēlētāji viņu ieplusoja Saeimā atpakaļ.
Baudīdama visus varas labumus, Vienotība ir pilnīgi attālinājusies no tādiem vienkāršiem jēdzieniem kā taisnīgi un godīgi. Likums varbūt ļauj rīkoties nelietīgi, bet var taču rīkoties atbilstoši sirdsapziņai – taisnīgi un godīgi. Likums ļauj Solvitai Āboltiņai būt bargai un nepielūdzamai, sēžot Saeimas priekšsēdētājas krēslā, taču ne vienmēr šāda poza ir taisnīga, lietderīga un ētiska. Tāpēc vērtēt Vienotības līderu popularitātes zudumu tikai kā vēlētāju patikas vai nepatikas izpausmi (Sarmītes Ēlertes skaidrojums par savu izgāšanos vēlēšanās) nozīmē izvairīties no patieso cēloņu meklējumiem.
Lai gan ļoti daudzi mazpazīstami deputātu kandidāti no Vienotības mistiskā veidā tika pie ļoti liela plusu skaita, shēmošanas patriarhs Artis Kampars (Latvijas Radio, 7. oktobris) publiski kaunina vienīgi Dzintaru Zaķi. Jā! Zaķis daudziem nepatīk. Liela daļa ir sašutusi, ka Dzintars Zaķis vispār iekļuva Saeimā, un šie ļaudis vēlas, lai Zaķis tiktu atmaskots visļaunākajos noziegumos. Tikai pat šādos apstākļos attiecībā uz Dzintaru Zaķi ir jāievēro nevainības prezumpcija. Galu galā ievērot nevainības prezumpciju ir ne tikai likumīgi, bet arī godīgi.
Mēģināsim atbildēt uz jautājumu, vai ir likumīgi Saeimas deputāta kandidātam solīt vietējā novada autoritātēm, ka ievēlēšanas gadījumā viņš palīdzēs nodrošināt valsts iepirkuma pasūtījumu vietējiem karjeriem, kas dos ienākumus un jaunas darba vietas šajā novadā?
Manuprāt, tas ir tikpat likumīgi, kā Saeimas deputāta kandidātam solīt ievēlēšanas gadījumā atbalstīt vietējo novada skolu vai slimnīcu un nepieļaut skolas un slimnīcas slēgšanu. Abi šādi solījumi ir zināma vietējo vēlētāju uzpirkšana.
Vai ir likumīgi Saeimas deputāta kandidātam ievēlēšanas gadījumā piesolīt laimi visiem? Latvijā – pilnīgi likumīgi! Tikai, ja solījums atbalstīt vietējo ražošanu, skolu vai slimnīcu ir izpildāms (iespējams, netiek melots), tad solījums sagādāt laimi visiem ir pilnīgi meli.
Kā rīkoties deputāta kandidātam, ja pēc viņa solījuma glābt skolu un slimnīcu vietējās skolas direktors un slimnīcas vadītājs pieprasa, lai visas skolotājas un medmāsas balso tieši par šo sarakstu un liek plusu tieši šim kandidātam? Kā rīkoties deputāta kandidātam, ja pēc viņa solījuma skolas un slimnīcas vadība piesola nelielu prēmiju pie algas tiem, kas balsos pareizi? Kurš šajā gadījumā ir likuma pārkāpējs? Direktors, kas organizē atbalstu, vai deputāta kandidāts, kas braukā apkārt, dalot dāsnus solījumus?
Vienotības rīcība, demonizējot tieši Dzintaru Zaķi, nav vēršanās pret politisko solījumu sistēmu. Dzintara Zaķa zākāšana publiskā telpā vairāk atgādina sātanisma upurēšanas rituālu.
Tas rada pamatotas aizdomas, ka Vienotībai ir izdevīgāk upurēt vienu – Dzintaru Zaķi, lai, diskutējot par viena deputāta kandidāta iespējamiem pārkāpumiem, sabiedrība un Drošības policija neinteresētos par tām likumīgajām un nelikumīgajām metodēm, ar kādām pirms tam nepazīstami un nepopulāri bijušie reformisti ieguva tik daudz plusu no Vienotības atbalstītāju puses. Varbūt patiesībā Dz. Zaķis ir tikai aisberga redzamā daļa Vienotības īstenotai masveida vēlētāju uzpirkšanai.
