Iespējams, jau nākamnedēļ pasaulē būs par vēl vienu neatkarīgu valsti vairāk. 18. septembrī Skotijā notiks referendums par neatkarību. Pirms septiņiem gadiem tika nosvinēta trīssimtgade, kopš Anglijas un Velsas Apvienotajai karalistei pievienojās Skotija. Skotijas pievienošanās iezīmēja arī valsts nosaukuma maiņu. Anglija pārtapa par Lielbritāniju.
Apvienotajai Karalistei nav nekas neparasts, ka kāda tās daļa iegūst ļoti lielu autonomiju vai pat atdalās no valsts. Īrijas iedzīvotāju vairākums 1922. gadā panāca, ka Īrija kļuva neatkarīga no Lielbritānijas, pilnībā atdaloties 1949. gadā, kad Īrija no monarhijas pārtapa par republiku. Senāk kolonijas tika turētas pakļautībā ar militāru spēku, bet britu valdība no 20. gadsimta vidus sāka īstenot dekolonizācijas politiku, atbalstot pašpārvaldes izveidi aizjūru zemēs un neatkarības iegūšanu mierīgā ceļā. Kad kādas britu monarhijas daļa apņēmīgi demonstrēja vēlmi iegūt lielāku patstāvību, tad 20. gadsimta britu politikas principi noteica nepretoties lielākai tās koloniju autonomijai vai neatkarībai, saglabājot draudzīgas un lietišķas attiecības ar savām aizjūru teritorijām neatkarīgi no tā, kādu lēmumu pieņēma koloniju iedzīvotāji. Tagad britu impērijas vietā ir izveidota Britu sadraudzība (Commonwealth of Nations), kas apvieno 53 bijušās impērijas zemes. 16 kolonijas, iegūstot neatkarību, palika britu monarhijas sastāvā. Kanādas, Austrālijas, Jaunzēlandes, Papua Jaungvinejas, Zālamana salu, Tuvalu utt. valsts galva ir karaliene Elizabete Otrā.
Šī ir fundamentāla atšķirība starp Spāniju un Lielbritāniju. Spānijas valdībai Katalonijas referendums par neatkarību ir līdzvērtīgs valsts nodevībai, bet britu monarhijā referendumi ir normāla un demokrātiska iedzīvotāju gribas noskaidrošanas forma. Kvebekas iedzīvotāji 1995. gadā noraidīja (ar 50,58% balsu) atdalīšanos no Kanādas un britu monarhijas un neatkarīgas valsts izveidi. Tagad ir kārta savu vēlmi par nākotni paust Skotijas iedzīvotājiem. Formāli raugoties, Apvienotā Karaliste ir valstu (countries) savienība. Skotija 1707. gadā pievienojās Lielbritānijai atbilstoši līgumam, kuru ratificēja abu valstu parlamenti. Līgums noteica, ka Skotija saglabā patstāvību ļoti daudzos jautājumos, reliģijas un izglītības sfēru ieskaitot. Skotijā, atšķirībā no Anglijas, baznīca ir nodalīta no valsts. Anglijai un Skotijai ir būtiski atšķirīgas civilo un kriminālo tiesību sistēmas. Anglijā zvērinātajiem ir tikai divi iespējamie spriedumi – vainīgs vai nevainīgs, bet Skotijā zvērinātajiem jāizvēlas viens no trim variantiem: vainīgs, nevainīgs, apsūdzība nav pierādīta. Skotijai ir savas militārās vienības britu armijas sastāvā utt.
Spānijā Madrides politiķi kataloniešus biedēja, ka, nobalsojot par neatkarību, viņi tiks izslēgti no ES. Savukārt Skotijas lielāka nodalīšanās no Lielbritānijas nenozīmē Skotijas automātisku izstāšanos no ES. Eiroparlamenta vēlēšanās Skotijai ir savs vēlēšanu apgabals, un Eiroparlamentā Skotiju pārstāv seši deputāti. Skotijas neatkarība radīs zināmas grūtības ES struktūrās, jo būs jāatrisina jautājums, kā no Lielbritānijas nodalījusies valsts tiks pārstāvēta Eiropas Padomē un institūcijās, kurās katrai ES dalībvalstij ir viena balss, jo Skotija nav oficiāla ES dalībvalsts. Skotijas neatkarība, ja vēlētāji to atbalstīs, radīs nepieciešamību izstrādāt vienotu ES procedūru par to, kā integrēt ES jaunu valsti, kas atdalās no kādas ES dalībvalsts. Iespējams, ka šāda procedūra nākotnē būs nepieciešama Beļģijai un Spānijai.
Pat tad, ja Skotijas vēlētāji nobalsos pret neatkarību, Londonas valdība skotiem ir apsolījusi daudz plašāku patstāvību, autonomiju un pašpārvaldi nekā līdz šim.
Šobrīd ir redzams, ka Skotijas referendums, neatkarīgi no tā rezultātiem, būs objektīva iedzīvotāju gribas izpausme un notiks caurskatāmi, demokrātiski un civilizēti. Tas, visticamāk, būs pilnīgs pretstats tiem 2014. gada «referendumiem», kuros cilvēkiem skaidru un nemaināmu izvēli par savas zemes nākotni tika pavēlēts veikt zem ieroču stobriem, modrā bruņotu militāru grupējumu uzraudzībā.