Valdības atbalsts ir adekvāts
13. augustā LTV pārraidē Rīta Panorāma savu priekšvēlēšanu programmu izklāstīja ar daudziem tituliem «bijušais» apveltītais, bet pašlaik no saraksta Vienoti Latvijai ar pirmo numuru Vidzemes vēlēšanu apgabalā izvirzītais deputātu kandidāts Ivars Godmanis. Pašlaik ir īstais brīdis, lai samazinātu pievienotās vērtības nodokli (PVN) pārtikai, jo, samazinot PVN, viena piektā daļa uzņēmuma apgrozāmo līdzekļu netiks iesaldēti. Latvijas ražotājiem, lai tie pārvarētu Krievijas noteiktās importa sankcijas, PVN jāsamazina līdz 12% un jāpārtrauc iekasēt ienākumu nodoklis.
Šāds paziņojums gan nav nekas jauns – jau vairākas nedēļas Sociāldemokrātiskā partija Saskaņa savās reklāmās sola samazināt PVN pārtikai.
Patiešām, PVN samazināšana pārtikai varētu būt patīkama ikvienam pircējam, jo it kā paredz zemākas cenas. Tikai PVN samazināšana pārtikai nenozīmē tirgotāju pienākumu samazināt pārdošanas cenu par samazinātā PVN lielumu. Preces gala cenu lielveikalos nosaka pieprasījums. Ja pircēji ļoti labi pērk kādu preci par vienu eiro, līdz plaukti tukši, tad ir ekonomisks stulbums samazināt šādas preces cenu līdz 90 centiem, ja PVN paliks mazāks. Gala cena ar jauno PVN paliks tāda pati, bet starpība nonāks kā papildu ienākumi starpniekiem starp pircēju un ražotāju.
Otrs jautājums. Vai tieši tagad ir īstais laiks pielietot tik nozīmīgu politikas instrumentu, kāda ir PVN samazināšana pārtikai? Tik spēcīgs politisks lēmums, kāda ir PVN maiņa, būtu jāpielieto brīdī, kad veidotos patiešām dramatiski apstākļi ar nodarbinātību. Pagaidām Krievijas sankcijas skar relatīvi nelielu uzņēmumu skaitu un valdības piedāvātā palīdzība ir adekvāta un atbilstoša prognozējamo zaudējumu apmēriem. Turklāt, ja Somijai izdosies panākt solidāru ES atbalstu, tad daļa no eksportētāju zaudējumiem tiks finansēti no ES līdzekļiem.
Mani visvairāk izbrīnīja nozares līderu klāstītais TV ekrānos par to, cik negaidītas bija sankcijas. Ikvienam, kas eksportē uz Krieviju, jebkurā brīdī ir jābūt gatavam uz ilgstošām fitosanitārām vai politiskām sankcijām. Savukārt pēc 2014. gada februāra, kad sākas Krimas aneksija, bija jābūt pilnīgi tupam, lai nepieļautu, ka notiks ekonomisko attiecību pasliktināšanās. Ikvienam eksportējošam uzņēmumam bija vesels pusgads, lai sagatavotu plānus A, B un C. Paziņojums – ai, cik negaidīti, ai, to nekādi, nu nekādi nevarēja paredzēt, tāpēc ātri samaziniet PVN, atceliet nodokļus un iepumpējiet valsts naudu – ir atzīšanās nekompetentā uzņēmuma pārvaldībā. Paliek iespaids, ka vairākus pārtikas rūpniecības līderuzņēmumus vada pilnīgākie, maigi izsakoties, nekompetenti cilvēki.
Taču valstij ir labi jāizturas gan pret dumjiem, gan pret gudriem pilsoņiem. Arī netālredzīgiem uzņēmējiem ir jāsniedz valsts atbalsts. Tāpēc vēlreiz – valdības pieņemtie pasākumi ir adekvāti un problēmas mērogam atbilstoši.
Savukārt šis ir mirklis, kad, izmantojot kā ieganstu Krievijas sankcijas, var mēģināt izsist ievērojamus ieguvumus un nodokļu atlaides par labu tiem, kas nekādās sankcijās nav (vismaz pagaidām) cietuši.
ES un Krievijas konflikts nav noslēdzies. Ir pieļaujams, ka tas vēl saasināsies. Sankciju apjoms nav atkarīgs no Latvijas labās gribas, bet no ES valstu vairākuma gribas. Līdz ar to gan politiķiem, gan uzņēmējiem vajadzētu būt vismaz psiholoģiski gataviem gan lielākām sankcijām, gan tam, ka Krievijas pretsoļi var skart arī citas, daudz jutīgākas, nozares. Pataupīsim PVN samazināšanu līdz brīdim, kad patiešām situācija kļūs traģiski nopietna. Savukārt ikviens no mums var pārdalīt savus pārtikas tēriņus. Pat netērējot vairāk kopumā, bet par trīs eiro importētu pārtiku aizvietojot ar vietējiem ražojumiem, tiks dzēstas Krievijas eksporta aizliegumu sekas pārtikas rūpniecībai un lauksaimniecībai. Ja mēs tā rīkosimies, tad valdības rūpju lokā paliks tikai atbalsta mehānisms transporta un pārvadājumu uzņēmumiem, kurus sankcijas skar patiešām smagi un kuriem mēs nevaram palīdzēt ar ikdienas pirkumiem lielveikalos.