Šā gada otrajā pusgadā, pat pēc oficiālas uzskaites, Latvijas iedzīvotāju skaits ir noslīdējis zem divu miljonu atzīmes, sasniedzot 1,995 miljonus. Ņemot vērā tikai oficiālo statistiku, iedzīvotāju skaits samazinās par 20–25 tūkstošiem gada laikā vai par aptuveni 10 tūkstošiem pusgada laikā.
Tā kā 2014. gada 1. janvārī Latvijā oficiāli dzīvoja 2,001 miljons iedzīvotāju, tad šogad iedzīvotāju skaita samazināšanās zemāk par diviem miljoniem bija viegli prognozējama un vairumam speciālistu nav negaidīta.
Ja vērtējam iedzīvotāju skaita izaugsmi, tad Latvija ir atgriezusies... 19. gadsimtā. Krievijas impērijā pirmā tautas skaitīšana notika 1897. gadā, un tolaik Latvijas mūsdienu teritorijā dzīvoja 1,929 miljoni iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka ap deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta miju Latvijā jau dzīvoja vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju. Tolaik Latvijas iedzīvotāju skaits bija skaitliski līdzīgs vairumam Ziemeļvalstu. 1900. gadā Dānijā dzīvoja 2,18 miljonu, Norvēģijā 2,24 miljoni, Somijā 2,66 miljoni, bet Zviedrijā 5,14 miljonu iedzīvotāju. Šodien 2014. gada vasarā Latvija pēc iedzīvotāju skaita ir noslīdējusi uz 1899. gada līmeni, bet Dānijā pašlaik dzīvo 5,63 miljoni, Norvēģijā 5,12 miljonu, Somijā 5,46 miljoni, bet Zviedrijā 9,68 miljoni iedzīvotāju. Latvija ir viena no retajām pasaules valstīm, kas ierullēja 19. gadsimtā. Vērtējot pēdējā pusgadsimta vēsturi, tik zems iedzīvotāju skaits kā šogad pēdējo reizi bija 1953. gadā. Maksimālo iedzīvotāju skaitu Latvija sasniedza 1990. gadā, kad pie mums dzīvoja 2,67 miljoni iedzīvotāju. Kopš tā laika Latvija ir zaudējusi (gan migrācijas, gan negatīvā dabiskā pieauguma rezultātā) gandrīz 700 tūkstošus iedzīvotāju – katru ceturto. Tieši tikpat liels cilvēku skaita zudums bija raksturīgs Pirmajam pasaules karam un Latvijas atbrīvošanas cīņu laikam. Salīdzinot iedzīvotāju skaitu 1914. gadā ar 1925. gadu, var vērtēt, ka Latvija Pirmā pasaules kara laikā zaudēja aptuveni 700 tūkstošus iedzīvotāju. Otrā pasaules kara radītie cilvēku zudumi, atbilstoši Pārslas Eglītes un Ilmāra Meža vērtējumiem, bija mazāki – aptuveni 600 tūkstoši iedzīvotāju. Līdz ar to pēdējo divdesmit piecu gadu laika cilvēku zudums ir līdzvērtīgs iedzīvotāju zaudējumiem pasaules kara laikā.
Otrs, kas ir jāņem vērā. Skaitli 1,995 miljoni uzrāda oficiālā statistika. Patiesā aina ir daudz baisāka par oficiālo statistiku. Oficiālā statistika parāda tikai tos, kas likumīgi ir nokārtojuši visas saistības gan ar jauno mītnes zemi, gan ar Latviju, kas ir reģistrējušies kā Norvēģijas vai Anglijas nodokļu maksātāji, utt. Tie, kuri izvēlas strādāt bez reģistrācijas, vai tie, kuri strādā tikai vairākus mēnešus gadā, palikdami deklarēti Latvijā, uzlabo Latvijas statistikas radītājus un ļauj uzturēt pasaku par veiksmes stāstu. Tikai gan vieni, gan otri pārstāj radīt Latvijas IKP. Uz Īriju pārcēlusies ģimene strādā, tērē naudu un līdz ar to arī rada IKP nevis Latvijā, bet jaunajā mītnes zemē. To pašu dara tie, kas trīs četrus mēnešus strādā ārzemēs, tad uz mēnesi atbrauc apciemot Latviju, lai pēc ciemošanās atkal dotos prom. Lai gan šādi ļaudis izrotā oficiālo statistiku, viņi veic pirkumus Latvijas teritorijā tikai 10–20% līmenī no tā apjoma, ko veic cilvēks, kas strādā un dzīvo šeit uz vietas. Taču uzņēmumi rēķina naudas ienākumus. Pat izskaistināta statistika nepiepildīs veikala kasi, ja pircēju skaits nemitīgi samazināsies.
Diemžēl par Latvijas realitāti kļūst biznesu aiziešana vai darbības samazināšana. Pircēju sarukuma dēļ arvien vairāk biznesu sašaurina darbību Latvijā. Svaigākais piemērs ir prāmju satiksme. Pēc divām nedēļām līniju Rīga–Stokholma apkalpos vairs tikai viens prāmis...
Diemžēl nedz valdošām partijām, nedz tiem, kas sevi lepni dēvē par opozīciju, nav nedz izpratnes, nedz vīzijas, kā apturēt iedzīvotāju skaita ( no biznesa interešu viedokļa – pircēju skaita) sarukumu, kas kļūst par galveno Latvijas ekonomikas problēmu.