Šonedēļ aprit desmit gadi, kopš Latvija tika uzņemta Eiropas Savienībā. Politiskajā līmenī jau skan taures un tiek rībinātas bungas. Tiek piesaukti IKP procenti, salīdzinot šodienu ar 2003. gada līmeni. Vienīgā pieminēšanas vērtā problēma ir cilvēku aizbraukšana, taču šī sliktā vēsts tiek saldināta ar pasaku, ka bez ES tautas būtu vairāk, bet mēs visi būtu nabagāki.
Ir viegli spekulēt par tēmu – kas būtu, ja būtu. Taču, ja Latvija 2004. gadā nebūtu iestājusies ES, tad tik plaši netiktu pieļauta brīva kapitāla plūsma. Bez brīvas kapitāla plūsmas Latviju nevarētu piemeklēt tāds nekustamo īpašumu bums kā 2005.–2007. gadā. Bez dalības ES 2008. gada finanšu krīzes sekas mums būtu daudz, daudz mazākas – nokrist nāktos no krietni zemāka plauktiņa. Tāpēc, ja Latvija neiestātos ES un ja izdotos nepieļaut Latvijas maidanizāciju, kad katrs austrumu novads pašpasludinās kā tautas republika (Stoļerovas tautas republika skan pat elegantāk, nekā ja šādu pat apzīmējumu piekabina Luganskai), tad IKP Latvijai bez ES būtu augstāks nekā ar ES.
Tikai 2004. gada politiskā elite nespēja un nevēlējās vadīt Latviju kā neatkarīgu valsti, tāpēc esam tur, kur esam.
Pirms desmit gadiem galvenais motors Latvijas ātrākai dalībai ES bija Latvijas uzņēmēju augšgals. Politiķi pārliecināja Latvijas lielo biznesu, ka tieši dalība ES ir drošākais solis uz lielāku bagātību un varenību. Pret ES bija nabadzīgi un vidēji pārtikuši ļaudis. Pirms referenduma bija jāpārliecina ES pretinieki. Paradoksāli, bet vislielākie ieguvēji no dalības ES kļuva sākotnēji pret ES noskaņotais vidusslānis, bet daudziem lielajiem ES aizstāvjiem brīvās kapitāla plūsmas sekas bija bankrots un biznesa zaudēšana. Pirms ES laikmetā Latvijas lauku pagastos lielākais darba devējs bija vietējais «kungs un ķeizars», bet daži savu ekonomisko varu iemanījās pārvērst uzvedībā, kas atgādināja ļaunas karikatūras no latviešu tautas pasakām par muižkunga un saimes ļaužu attiecībām. Dalība ES ļāva neapmierinātajiem brīvi aizceļot. Pārticības vietā vietējie biznesa tirāni palika bez darbiniekiem un… Darba devēju un darba ņēmēju attiecības lēnam ieguva civilizētas aprises. Par to patiešām vislielākie pateicības vārdi ES. Turklāt reizi pa reizei ES varenie Latvijas alkatīgajiem rausējiem atgādināja, ka jārūpējas ne tikai par politiski pietuvinātu uzņēmēju labklājību, bet ir jābūt dāsnākiem sociālas stabilitātes nodrošināšanā. Beigu beigās Latvijā darba ņēmējiem ir jāmaksā vismaz tik, lai viņi piekristu nebraukt prom un paliktu.
Šajā ziņā iestāšanās ES vislielākos ieguvumus sagādāja tiem, kas referendumā sliecās balsot pret dalību ES.
Ja runājam par ES negatīvo iespaidu, ES fondu sistēma ir pievilcīga naudas tērēšanai, bet šādā sistēmā ir sarežģīti koncentrēt resursus vietējas nozīmes stratēģisku vajadzību īstenošanai. Ja Latvijas valdības rīcība būtu racionāla un brīva, iztērējot vienam mērķim 1,2 miljardus eiro piecu gada laikā, tad par šo summu jau būtu divas 400 megavatu TEC un Latvija būtu energoneatkarīga no Krievijas. Taču, ja šāds resursu apjoms ir jāliek pretī kā valsts līdzfinansējums ES projektiem, kuri bija iecerēti prastai ES naudas notērēšanai, lai sildītu ekonomiku, tad mums izdevumi ir, bet būtisku infrastruktūras un enerģētikas projektu ir ļoti maz. Paradoksālā kārtā dažkārt ir valstiski pareizi nevis ņemt ES fondus par jebkuru cenu, bet nedot valsts (vai pašvaldību) līdzfinansējumu vienkāršiem naudas tērēšanas projektiem, lai valsts resursus novirzītu stratēģiskām un ar ES fondu idejām nesaistītām vajadzībām.
Lai kāda bija Latvijas vēlētāju attieksme 2003. gadā un šodien, ES ir Latvijas ģeopolitiskā izvēle, kas ir devusi daudzus labumus, radījusi zināmus zaudējumus, bet kopumā ir fundamentāli mainījusi Latvijas sabiedrību.