Pagājušajā nedēļā Ukrainas notikumi konkurēja ar olimpiskos spēļu translācijām. Mana kolēģa ģimenē, draugu un radu pulkā, gaidot kopējos svētkus – Latvijas un Kanādas hokeja mača translācijas sākumu, tika pārslēgta programma, lai noskatītos jaunumus no Ukrainas.
Pamīšus mainot BBC, France24 un citu televīziju ziņas, uz lielā izmēra LED ekrāna mijās kadri: maskās tērptie ļaudis šauj ar signālraķetēm uz policistiem, kas visai neveikli ar vairogiem mēģina atvairīt sprāgstošās ugunsbumbas; aizdedzināts bruņutransportieris, liesmojošiem riteņiem lēni griežoties, slīd pa kādu Kijevas pa ielu; ļaudis ar beisbola nūjām rokās atbruņo kādas valsts iestādes apsargu; no asiņaina slaktiņa apreibis, opozicionārs TV kamerā stāsta, ka, tiklīdz no Ļvovas uz Kijevu atvedīšot «tūkstoti stobru», tā iešot vaļā «pa īstam»; pilnīgi apstulbušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs ar līķa bālu seju monotonā balsī saka uzrunu tautai....
TV kadru izraisīto stindzinošo klusumu istabā pārtrauca nobiedēta sešgadīga bērna izmisuma pilns jautājums: «Vai viņi var atnākt pie mums?»
Bērns uzreiz tika nomierināts, mamma pateica jaukus un skaistus melus, ka tā ir filma, pasaka, kas tas nav īstenībā, bet kāds pieaugušais pārslēdza televizoru uz TV3, un sākās patiešām aizraujoša pasaules līmeņa hokeja spēle. Taču jautājums tika uzdots. Pēc spēles pieaugušie, bērniem nedzirdot, centās cits citam atbildēt uz šo jautājumu. Ja mēs censtos nepievienoties nevienam no blokiem, ja Latvijai būtu tādi politiķi, kas cīnītos par Latvijas patiesu neatkarību, nevis darbotos, lai pēc iespējas ātrāk valsts suverenitāte tiktu atdota ES, NATO vai ASV ārlietu departamentam, kas tad būtu? Viena no atbildēm bija: ja Latvija vēlētos būt neatkarīga un neitrāla, tad tie, kas nosaka globālos kārtības noteikumus, mums to neatļautu. Mums to neļautu, un par ietekmi neitrālajā Rīgā ar mūsu pašu līdzcilvēku un algotņu rokām šodien, iespējams, cīnītos tie paši spēki, kas tagad plosa gabalos Ukrainu... No mazu un miermīlīgu tautu viedokļa morāli nepieņemams ir gan Krievijas īstenotais ekonomiskais spiediens, gan Rietumu lielvaru gatavība riskēt sarīkot otru Sīriju Eiropas centrā, lai tikai nepieļautu, ka šajā zemē pieaug iespējamo pretinieku ietekme.
Taču otrs jautājums, kas samulsināja gan Ukrainas, gan citu revolūciju vērotājus, bija kārtējā noslēpumaino snaiperu parādīšanās. Mēs jau sākam pierast, ka, tiklīdz kāda revolūcija aizsākas, bet draud izčākstēt, uz TV translāciju skatuves parādās noslēpumaini snaiperi, kas bezjēdzīgi un nežēlīgi masveidīgi nogalina protestētājus, ar asiņu peļķēm un izšķaidītu smadzeņu kunkuļiem izkustinot revolūciju no sastinguma punkta. Bez snaiperiem Lībijas, Tunisijas, Ēģiptes pirmie arābu pavasara asni neaugtu tik strauji. 1989. gada decembrī Bukarestē Rumānijas revolūcijas laikā nezināmi snaiperi padarīja iespējamu diktatora Nikolaes Čaušesku un viņa sievas linča tiesu. Arī Latvijā 1991. gada 20. decembrī nogalināto lielākā daļa visticamāk ir Bastejkalnā nobāzējušos snaiperu roku darbs.
Mūsdienu revolūcijās noslēpumainie snaiperi pilda to pašu funkciju, kuru sengrieķu traģēdijās īstenoja Dievs. Kad sižets tika neiespējami samudžināts, tad uz skatuves no kastes izrāpās Dievs (Deus ex machina), kurš ieviesa kārtību tā, kā vainīgi tika sodīti, bet labie saņēma atalgojumu.
Faktiski varam runāt par jaunu demokrātijas fenomenu – snaiperu revolūcijām. No otras puses, ja kāda valsts vadība ir tika mazspējīga, ka tās izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesti nespēj novērst un neitralizēt noslēpumaino snaiperu iesaistīšanos valsts iekšpolitiskajos procesos, tad notikumu virzību šādas valsts nākotnē noteiks tie spēki, kas noalgo snaiperus revolūciju kulminācijas organizēšanai.
Kijevas notikumu laikā bija cerību dzirksts, ka pēc viena snaipera sagūstīšanas atsegsies noslēpumainības plīvurs par spēkiem, kas ar asiņaina slaktiņa palīdzību iekustina revolūcijas. Diemžēl demokrātiskie un uz Eiropas vērtībām orientētie miermīlīgie demonstranti sprieda ātru tiesu. Notvertais tika saraustīts gabalos. Noslēpumaino snaiperu pasūtītāji tā arī paliks nezināmi. Vismaz līdz nākamajai demokrātiskajai revolūcijai.