Aizvadītais gads noteikti ieies ekonomikas vēsturē. Latvija piedzīvoja neredzēti strauju ekonomisko izaugsmi, demonstrējot strauju (gandrīz vai piecu procentu) iekšzemes kopprodukta pieaugumu oficiālas cenu samazināšanās vai deflācijas apstākļos. 2013. gada novembrī CSP pat noteica 0,5 procentus lielu deflāciju.
Latvijas un pasaules ekonomisti jau paguva paust izbrūnu par Latvijas kārtējo fenomenu – strauja izaugsme un deflācija vienlaikus. Latvijā pērn IKP auga, pat apturot darbu vienā no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem un vienā no lielākajiem eksportētājiem – Liepājas metalurgā.
Lai saprastu, kādi procesi norisinās Latvijas ekonomikā, ir jāatgādina, kādu IKP aprēķināšanas formulu lieto Latvijas CSP: «Iekšzemes kopproduktu no izlietojuma puses veido valsts iekšējais izlietojums (valsts pārvaldes iestāžu un mājsaimniecību, un bezpeļņas organizāciju, kas apkalpo mājsaimniecības, galapatēriņa izdevumi, kā arī bruto kapitāla veidošana) un starpība starp preču un pakalpojumu eksportu un importu.»
Cilvēku valodā tas nozīmē, ka CSP saskaita visus Latvijā izlietotos pakalpojumus un gala patēriņam nopirktās preces naudas izteiksmē un no šī summas atņem izmaksas par importu, bet pieskaita eksporta ienākumus. Lai IKP raksturotu, vai gada (ceturkšņa) laikā kļuvām bagātāki vai nabagāki, ir jēga rēķināt patēriņu nemainīgās cenās. Aplūkosim kā piemēru valsti, kurā gada patēriņš ir viena bulciņa. Ja pērn patērēta viena bulciņa un šogad arī viena, tad IKP pieaugums nemainīgās cenās būs nulle. Iekšējais patēriņš gada laikā nav mainījies. Savukārt, ja par bulciņu pērn ir iztērēti 20 santīmi, bet šogad 24 santīmi, tad latu izteiksmē šāds IKP palielināsies par 20%. Fantastisks pieaugums! Tikai IKP pieaugums naudas izteiksmē rodas inflācijas dēļ. Nemainīgās cenās pērn apēda vienu bulciņu un šogad arī tikai vienu – IKP paliek nemainīgs. Tāpēc, lai izmērītu bagātības pieaugumu (vai samazinājumu), no IKP faktiskajās cenās ir jāatskaita efekts, kuru izraisa cenu pieaugums (inflācija).
Valstīs, kurās valūta brīvi svārstās pret citām valūtām, kopējā inflācija var tikt rēķināta kā valūtas apmaiņas kursa samazinājums. Tāpēc starptautiski atzīta metode ir izteikt cenas nevis vietējā valūtā, bet vadīties no apmaiņas kursa pret eiro vai kādu citu valūtu.
Formāli Latvija varēja izmantot tādu pašu metodiku, bet Latvijas lats bija cieši piesaistīts pie eiro un svārstījās tika viena procenta robežās.
Tāpēc Latvijā, mērot IKP, nevarēja izmantot kā korekcijas mehānismu valūtas kursa izmaiņas. Latvijā, lai novērtētu IKP patiesās izmaiņas, IKP faktiskajās cenās bija jāsamazina par inflācijas procentu.
Šāda pieeja ļauj matemātiski (atkarībā no izvēlētā patēriņa groza un izlīdzināšanas metodikas) manipulēt ar makroekonomiskiem rādītājiem un uzrādīt IKP pieaugumu vai samazinājumu visai plašās robežās.
Tā kā IKP Latvijā faktiskajās cenās aug (pēc CSP datiem, 2012. gada 3. ceturksnī IKP faktiskajās cenās bija 4,04 miljardi latu, bet 2013. gada 3. ceturksnī IKP faktiskajās cenās jau bija 4,30 miljardi), tad atkarībā no tā, kāda ir izvēlēta inflācijas aprēķināšanas metode, var izrēķināt gan kopējā patēriņa līmeņa pieaugumu, gan arī samazinājumu. Tas noteiks, cik liela būs ar inflāciju saistītā korekcija. Ja tiktu paziņots, ka Latvijā ir 5% inflācija, tad IKP nemainīgās cenās augtu nenozīmīgi, būtu nulles izaugsme un nebūtu veiksmes stāsta. Ja tiktu deklarēts, ka valstī ir deflācija vai inflācija ir tuvu nullei, tad var taurēt pa visu Eiropu un pasauli, ka Latvija atkal ir Baltijas tīģeris un mums ir veiksmes stāsts ar IKP izaugsmes Eiropas rekordiem.
Ir labi saprotams – lai Latviju uzņemtu eirozonā, bija jāblefo. Latvijas vadošā elite tic, ka eirozona ir vienīgais glābiņš Latvijas ekonomikai, banku sektoram un nekustamo īpašumu nozarei. Mērķis bija nosprausts, un, ja makroekonomika nesekoja izvirzītajam mērķim, tad rādītāji tika pielaboti. Taču dzīve nenoslēdzas ar 2014. gada 1. janvāri. Tagad ir divas iespējas: turpināt blefot tālāk vai aicināt sabiedrību uz godīgu sarunu par visai pieticīgo nākotnes perspektīvu, kura ir iespējama mūsu apstākļos.