Pagājušajā nedēļā sarīkoju nelielu eksperimentu. Aicināju studentus iepazīties ar 26. novembrī publiskotu izteikumu: «Alkatībai pēc varas un bagātības labumiem nav robežu. Šī sistēma cenšas noslaucīt no sava ceļa jebko, kas traucē palielināt peļņu. Pat tik trauslas lietas kā apkārtējā vide paliek pilnīgi neaizsargātas, kad par vienīgo likumu kļūst pārdievišķotais tirgus.»
Lūdzu studentus izteikt minējumus, kādu notikumu sakarā ir pausta šī atziņa?
Lielākā daļa aptaujāto viennozīmīgi pauda viedokli, ka šādi tiek raksturota korupcijas cauraustā Latvijas lielā biznesa un būvniecības sistēma, kas ir atsegusies atmaskojošās informācijas straumē pēc Maksimas lielveikala sabrukšanas. Vairāki no aptaujātajiem izteicās, ka šie vērtējumi sakrīt ar to, kā viņi izprot valsts pārvaldes bezatbildību, kad peļņas un naudas diktāta dēļ netiek ievērotas pat elementāras drošības un vesela saprāta normas...
Tikai attiecīgais teksts nav fragments no viedokļu apmaiņas par Zolitūdes traģēdijas dziļākiem cēloņiem, bet gan rindkopa no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma Evangelii Gaudium.
Novembra sākumā Latvijas plašsaziņas līdzekļi vēstīja, ka pāvests Francisks apustulisko pamudinājumu Evangelii Gaudium ticīgajiem pirmo reizi nodos caur Latvijas pārstāvja rokām. Tā patiešām notika. 24. novembrī – dienā, kad Latvija sēroja par Zolitūdes katastrofas upuriem – pāvests pasniedza šo dokumentu Liepājas diecēzes bīskapam Viktoram Stulpinam, bet 26. novembrī notika dokumenta oficiālā atvēršana.
Tikai, ja par faktu, ka bīskaps no Latvijas saņem šo vēstījumu, informēja ļoti daudzi, tad vēstījuma saturs līdz plašākai sabiedrībai nav nonācis.
Iespējams, tas ir tāpēc, ka vienā no katoļu baznīcas pamatdokumentiem ir pausta tik skarba kritika pret tirgus ekonomiku un kapitālisma sistēmu, kura pat pārspēj Kārļa Marksa un Vladimira Ļeņina pausto.
Var teikt, ka pāvests Francisks ir pārtraucis gandrīz gadsimtu ilgo katoļu baznīcas atbalstu vai vismaz neitralitāti attiecībā uz sistēmu, ko pie mums dēvē par brīvo tirgu.
Katoļu baznīcas izlīguma beigas ar kapitālismu ir relatīvi jauns vēstures fenomens. Piecpadsmit gadsimtus katoļu baznīca nepieļāva augļošanu. Kristiešu baznīcas ar desmit baušļiem (īpaši ar devīto un desmito bausli) alkatību un neapvaldītu mantkārību definē kā vienu no smagākajiem netikumiem (grēkiem). Kā sanāca, ka kristīgās baznīcas lielākās autoritātes pārtrauca kritizēt tās kapitālistiskās iekārtas (tirgus ekonomikas) izpausmes, kuras reliģija uzskata par ļoti netikumiskām?
Lielā mērā katoļu un pareizticīgo baznīcu attieksmē lūzums notika pēc Krievijas 1917. gada revolūcijas. 1917. gadā Krievijā pie varas nāca Komunistiskā partija, kura bija agresīvi ateistiska, vēršoties pret visām reliģijām. Kristīgo mocekļu skaits, kāds tika pieredzēts PSRS tās pastāvēšanas vēstures pirmajos trīsdesmit gados, bija pasaules vēsturē līdz šim kaut kas nepieredzēts. Priesteri un ticīgie, kas nepakļāvās padomju diktatūras prasībām, bet centās uzturēt sirdsapziņas brīvību un ticības autoritāti, tika nomocīti un nogalināti. Tas ļāva Padomju Savienību pamatoti uzskatīt par ļaunuma impēriju. Ļaunuma impērija, kas vērsa smagas represijas pret ticīgajiem, vienlaikus bija galvenais tirgus (kapitālistiskās) ekonomikas kritiķis pasaulē. Ja kristīgās baznīcas aukstā kara laikā piekoptu skarbu kritiku pret tirgus ekonomikas netikumiem, tad to varētu uztvert kā atbalstu padomju sistēmai, kā savdabīgu atbalstu padomju antireliģiskajai nostājai. Atteikšanās no tirgus ekonomikas lielāko netikumu kritikas bija morāls kompromiss, kuru pieņēma lielākās kristiešu baznīcas 20. gadsimtā. Pat pretēji. Rietumu pasaule aukstā kara laikā kļuva par vajāto reliģiju aizstāvi, un no reliģijām, kuras atbalstīja, tika gaidīta solidaritāte, vēršot kritiku pret padomju sistēmu. Pāvests Jānis Pāvils Otrais PSRS sistēmas demontāžu vērtēja kā daudz svarīgāku par katoļu baznīcas morālo pienākumu veidot pretsparu tiem netikumiem, kurus rada tirgus ekonomika. Šajā laikā katoļu baznīca koncentrējās uz cīņu ar ateismu un pienācīgi nenosodīja nevienlīdzības, alkatības un mantkārības uzvaras gājienu visā Rietumu pasaulē un bijušajā PSRS ietekmes telpā.
Bija jāpaiet ceturtdaļgadsimtam pēc PSRS sabrukuma, līdz pāvests Francisks pasludināja atteikšanos no 20. gadsimta morālā kompromisa. Pāvests Francisks: «Mēs izveidojām jaunus elkdievus. Zelta teļa pielūgsme ir atjaunojusies jaunā un nežēlīgā formā, kas izpaužas kā naudas kults un vispārcilvēciskus mērķus neizvirzoša bezpersoniska ekonomiska diktatūra. Globālā krīze, kas skārusi finanses un ekonomiku, ir atsegusi nevienlīdzību un to, ka izzūd patiesas rūpes par cilvēkiem, kuri ir degradēti līdz primitīvai patērētāju masai.»
Vienīgais laicīgais spēks, kas var apturēt visu vērtību upurēšanu tirgus ekonomikai, ir valsts un tās pienākumi. Pāvests aicina aizlūgt, lai veidotos tāda politisko līderu paaudze, kas spēs pretoties tirgus ekonomikas tirānijai: «Esošo sociālo nelīdzsvarotību ir radījusi ideoloģija, kas aizsargā absolūtu tirgus un finanšu spekulāciju autonomiju. Tā rezultātā tiek noliegtas valstu tiesības, kuru pienākumos ietilpst rūpes par kopējo labumu, izmantot visas kontroles formas. Tādējādi ir radusies jauna tirānija, ārēji nepamanāma un visai bieži pat virtuālā tirānija, kas vienpusēji un bez žēlastības uzspiež savus likumus un spēles noteikumus.»
Fantastiski, bet tieši Romas pāvests, nevis desmitiem Nobela prēmijas laureātu, vērš uzmanību uz problēmu, ka daudzas no tirgus ekonomikas dogmām neiztur zinātnisku pārbaudi, bet ir uzskatāmas par ideoloģiska rakstura apgalvojumiem, kuriem nav pamatojuma faktos: «Daži cilvēki turpina joprojām aizstāvēt teoriju, kas apgalvo, ka labklājība pārplūst no augšas uz leju, ka ekonomiskā izaugsme, kuru balsta brīvais tirgus, neizbēgami nodrošinās lielāku vienlīdzību un visaptverošu līdzdalību visā pasaulē. Šī tēze, kura nekad nav argumentēti pierādīta ar faktiem, izsaka primitīvu un naivu ticību ekonomiskās varas dievišķumam, ticību dominējošo ekonomisko sistēmu sakrālām iespējām.» Pāvesta jaunā doktrīna nav katoļu baznīcas pēkšņa pievēršanās marksismam. Romas pāvests ir spēris izšķirīgu soli, lai katoļu baznīca atteiktos no 20. gadsimta uzspiestajiem morālajiem kompromisiem, un aicina laicīgo varu veidot taisnīgāku sabiedrību nevis debesīs, bet zemes virsū.