21. oktobrī Francijas prezidents Fransuā Olands telefonsarunā ar ASV prezidentu Baraku Obamu izteica sašutumu par to, ka viens no ASV izlūkdienestiem – Nacionālā drošības aģentūra – izspiegojis Francijas pilsoņus.
Laikraksts Le Monde publiskoja Edvarda Snoudena piegādātos dokumentus, no kuriem izrietēja, ka no 2012. gada 10. decembra līdz 2013. gada 8. janvārim amerikāņu izlūkdienests Francijas teritorijā ir ierakstījis 70,3 miljonus telefonsarunu. Vakar nācis klajā milzu skandāls Vācijā, ka ASV specdienesti, iespējams, noklausījušies Vācijas kancleres Angelas Merkeles telefonsarunas.
Pašlaik cilvēkus visā pasaulē šokē gan tas, ka amerikāņu izlūkdienests izspiego tās valstis, kuras uzskata par saviem draugiem un sabiedrotajiem (ar kuriem kopā ir vienā militārajā aliansē – NATO), gan spiegošanas apjomi un mērogi, no kā izriet, ka informācija tiek iegūta ne tikai par iespējamiem terora draudiem, bet tiek izspiegoti politiķi un amerikāņu uzņēmumu ārvalstu konkurenti.
Informācija, kas palēnām nonāk atklātībā, ir kā auksta duša pat amerikāņiem. Vēl pirms pāris mēnešiem diskusijās ASV netika nosodīta svešu valstu valdību un pilsoņu noklausīšanās. Lai aizstāvētu amerikāņu intereses, ir jāzina gan draugu, gan naidnieku patiesie nolūki. Galvenie jautājumi bija par ASV pilsoņu izspiegošanu ASV teritorijā un vai izspiegošana bija likumīga. Ja bija likumīga, tad nekādu pārmetumu valdībai un dienestiem nav – diskutējam, vai likums nav jāmaina. Tomēr lēnām problēmas apjēgšana ir nonākusi līdz ētisku kategoriju līmenim.
Principiālais jautājums ir par nelietības izmantošanu cēlu mērķu labā. Lasīt svešas vēstules ir nelietība (grēks), svešas informācijas zagšana, kā jebkuru zagšanu to aizliedz kristiešu un vispārcilvēciskā morāle. Taču dažkārt ir jāveic nelietības (grēku darbi), lai sasniegtu labestīgu mērķi – lai novērstu terora draudus, ir jālasa potenciālo teroristu vēstules. Principiālais jautājums, kuru izraisa specdienestu izsekošanas apjomi visā pasaulē, ir par to, ka pat tad, ja nelietības (grēku darbi) tiek veiktas cēlu mērķu labā, nelietības ir un paliek nelietības.
Daudz lielāks grēks (nelietība) ir grēkošanu (nelietību) atbalstīt, uz to mudināt, uz to pierunāt. Arī tad, ja nelietības tika īstenotas vispārēja labuma dēļ, ir periodiski jāatgādina un visiem ir jāsaprot, ka tās ir nelietības. Grēku darbi no tā nekļūst par tikumiem pat tad, ja tie ir palīdzējuši novērst apdraudējumu.
Vēl lielāka nelietība un sabiedrības drošības apdraudējums būs tad, ja tie, kam ir atļauts īstenot nelietības cēlu mērķu labā, sāks likumīgās nelietības izmantot noziedzīgiem mērķiem. Šis ētisko jautājumu un dilemmu loks izskaidro, kāpēc daudzi amerikāņu domātāji, kas vēl pirms pāris mēnešiem Snoudenu apsūdzēja Amerikas interešu nodevībā, lēnām maina savu vērtējumu. Kā piemēru var minēt ietekmīgās The Washington Post apskatnieku Ričardu Koenu, kurš 22. oktobrī atsauca savus apgalvojumus, ka Snoudens ir ASV nodevējs. Snoudena vērtējums ir koriģēts. Paturot apsūdzību, ka Snoudens ir kaitējis Amerikas interesēm, Ričards Koens uzsvēra, ka tajā pašā laikā ar savu darbību viņš veicina amerikāņu demokrātisko vērtību atjaunotni gan amerikāņu sabiedrībā, gan valsts pārvaldē un specdienestu darbībā.
Savukārt Latvijas sabiedrība ir tālu no diskusijām par šādām morālām vērtībām. Publicists Lato Lapsa veltīgi mēģina atmodināt Latvijas likumdevējvaru par to, ka Latvijas likumi ir pielāgoti spiegu un specdienestu interesēm, ka Latvijā noziegums ir nevis spiegot, bet gan vienkāršam pilsonim nodrošināties pret izspiegošanu. Latvijas dienesti nesodīti veic jebkuru nelietību, bet, ja kāds uzstādīs savās mājās aparatūru, kas neļaus svešiem (arī Austrumu kaimiņu dienestiem un spiegiem) ierakstīt tavās privātās mājās, tavā privātā telpā teiktās sarunas un intīmos trokšņus, tad par to cilvēks, kas aizsargā savu privātumu, var tikt sodīts kā kriminālnoziedznieks. Diemžēl demokrātiskajā Latvijā milzīgs noziegums ir liegt jebkuras valsts specdienestiem veikt skaņu ierakstus ikviena cilvēka privātajās telpās, pat tad, ja tā ir čukstus izteikta atzīšanās mīlestībā nakts laikā.
Diemžēl zinot, kāda ir pašreizējās politiskās elites ar nosaukumu «valdošā koalīcija» ētika, ir jāsamierinās, ka vadošo partiju līderi Latvijas specdienestu izmanto savu privāto mērķu interesēs, pieverot acis uz nelikumībām un neģēlībām, kad specdienestu darbinieki savu pakalpojumu pārdod kā tirgus preci. Tāpēc atliek cerības nākamgad Latvijas Saeimā ievēlēt tādus deputātus, kas vismaz sekotu amerikāņu paraugam, lai ieviestu stingru parlamentāro kontroli pār daudzskaitlīgo Latvijas specdienestu darbību.