Bija laiks, kad Ministru prezidenta Ivara Godmaņa modrā vadība Latvijas valsti rullēja uz pilnīgu defoltu.
Šajā brīdī uz skatuves uzkāpa Ekonomistu apvienības 2010 prezidents Ojārs Kehris un vērsās pie Latvijas sabiedrības ar dīvainu ierosinājumu. Tagad ir brīdis ātri izpārdot visus valsts uzņēmumus! Kehra ierosme nav atcelta, tā joprojām gruzd Ekonomikas ministrijas paspārnē, konstruējot tādas valsts uzņēmumu pārvaldes shēmas, kas ļautu iztirgot pāri palikušos valsts uzņēmumus, apejot Saeimu un esošos privatizācijas šķēršļus. Šeit būtu jāatgādina, ka Ekonomistu apvienība 2010 nav truškopju biedrībai līdzīga nevalstiska organizācija. Ekonomistu apvienības 2010 biedri ir Uldis Osis, Valdis Dombrovskis, Ilmārs Rimšēvičs, Inna Šteinbuka u.c. Ekonomistu apvienība 2010 lielā mērā ir varas centrs.
Tomēr kaut kas lēnām ir mainījies arī šajā apvienībā.
Šovasar TV ēteru piepludināja biedrības Latvijas attīstībai reklāmas klipi, kuros Ekonomistu apvienības 2010 biedri Uldis Osis un Mārtiņš Bondars kopīgi ar biedrības Latvijas attīstībai līderi Eināru Repši nemitīgi atkārtoja visumā pareizas un valstiski sakarīgas ekonomiskas idejas. Varētu jau ironizēt – kur Einārs Repše un Uldis Osis bija deviņdesmito gadu sākumā, kad abi jau nosauktie kopīgi ar Ivaru Godmani un to pašu Ojāru Kehri noteica Latvijas uzņēmējdarbības, valūtas politikas, reģionālās un finanšu sistēmas ietvaru. Uz šīs grupas sirdsapziņas ir rūpniecības krahs, 20 gadu ilgā valūtas politika, valstij piederošo banku pārdošana īstiem bandītiem un daudzas citas lietas, kas pārvērta Latviju par miskasti, salīdzinot ar kaimiņiem un citām Austrumeiropas zemēm. Tieši šie cilvēki ir atbildīgi par Latvijas valsts ekonomiskā karkasa konstrukciju 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. No otras puses – vai vajag izsmiet un ironizēt, ja cilvēki ir pārvarējuši maldus un nonākuši pie reālistiskām atziņām par pasaules un Latvijas ekonomiskajiem procesiem. Taču Ulda Oša atziņas tiek paustas ne tikai TV reklāmās. Ekonomikas zinātņu doktors, profesors, LZA korespondētājloceklis, Ekonomistu apvienības 2010 biedrs un arī biedrības Latvijas attīstībai biedrs Uldis Osis plaši izpaudās rakstā Kā izdzīvot globālajā pasaulē?, kas publicēts diena.lv 20. augustā.
Kādi ir Ulda Oša secinājumi par Latvijas krīzes cēloņiem?
Uldis Osis: «...viens no galvenajiem nesenās finanšu krīzes iemesliem Latvijā un citās valstīs bija finanšu resursu pārmērīga, nepietiekoši regulēta iepludināšana tautsaimniecībā. Tā rezultātā drīz vien radās cita problēma – daudzi parādos iestiguši cilvēki bija spiesti doties peļņā ārpus Latvijas.»
Uldis Osis 2013. gadā Latvijas lasītājiem izsaka to pašu slēdzienu, kuru par krīzi izteica Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krugmens. 2010. gadā latviešu valodā iznāca Pola Krugmena grāmata Depresīvās ekonomikas atgriešanās un 2008. gada krīze, kurā tiek pausts nepārprotams secinājums – krīzes izraisīja pārāk liela kapitāla un finanšu tirgu atvēršana. Ekonomikas kļūst ievainojamākas tāpēc, ka tās «atvērušas savus finanšu tirgus» (Krugmens – 113. lpp.).
Līdzīgu atziņu par mūsdienu globāliem procesiem mazāk diplomātiskā formā izteica Dienvidkorejas ekonomists Hadžūns Čangs, kura grāmatas Sliktie samarieši latviskais tulkojums iznāca 2011. gadā: «Lielākā izaugsme ir valstīm, kas ierobežo kapitāla kustību un ar valsts subsīdijām atbalsta vai atbalstīja rūpniecību. (..) Korejas valdība stingri kontrolēja arī ārvalstu investīcijas, saņemot tas atplestām rokām noteiktos sektoros, vienlaikus citos tās izslēdzot pilnībā saskaņā ar izstrādājamo nacionālās attīstības plānu.» (Čangs – 41. lpp.)
Uldis Osis tiešā formā atkārto Krugmena secinājumus. Taču, ja ir pateikts a, tad jāsaka b! Ja ir saprotami krīzes cēloņi, tad no tā izrietēs arī zāles krīžu risku novēršanai. Ja krīzes cēlonis ir mazas ekonomikas pārāk liela atvērtība finanšu tirgiem, tad gadījumā, kad šāda ekonomika saslimst, tā ir jāārstē, veidojot barjeras pilnīgi brīvai finanšu un kapitāla plūsmai. Tieši viegla kapitāla kustības ierobežošana ir Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna vadības ekonomisko reformu pamatā. Forinta atbrīvošana no cietas piesaistes eiro būtiski paaugstināja nekustamā īpašuma spekulāciju riskus un apturēja brīvu kapitāla kustību, mazinot nākamo nekustamā īpašuma burbuļu riskus. Par to, ka pret krīzi tiek lietotas tieši tās zāles, kas novērš tās cēloņus, Viktors Orbāns un Ungārijas valdība saņēma nežēlīgu mobingu visos ES līmeņos. Pat Putina Krievija par homoseksualitātes propagandas aizliegumu nepilngadīgo vidē Eiropas Parlamentā un citās ES struktūrās tika zākāta un kritizēta ievērojami mazāk nekā ungāru valdība, kas atļāvās pavisam nedaudz ierobežot starptautisko spekulantu (investoru) apetīti.
Tikai, kas nav atļauts Ungārijai, tas ir atļauts ES varenajiem un Eiropas Centrālajai bankai.
Tieši šādi – ierobežojot finanšu tirgu atvērtību – ES ārstēja un joprojām ārstē Kipras finanšu krahu. Šogad Kiprā tika noteikti drakoniski kapitāla kustības ierobežojumi. Ietekmīgās New York Times globālais izdevums International Herald Tribune (Endrū Higinsa raksts 6. jūlijā numurā) uzsvēra, ka Kipras eiro ir zemākas klases eiro («second class» euro). Risinot Kipras finanšu krahu, kapitāla kustības ierobežojumi ir tik lieli, ka faktiski ir divas eirozonas: viena – Kiprai un otra – visām pārējām valstīm.
Kādu recepti Latvijas attīstībai piedāvā Uldis Osis?
«Portugāle, Ungārija, Latvija u.c. ir ieinteresētas gandrīz vai jebkuru darba vietas ģenerējošu investīciju piesaistē, lai tikai mazinātu cilvēku motivāciju aizbraukt no valsts, nepieļaujot darbspējīgo iedzīvotāju kritiskās masas samazināšanos zem robežas.»
Ja problēmas cēlonis ir pārāk liela tirgus atvērtība, tad piedāvājumu risināt valsts attīstību ar vēl lielāku tirgus atvērtību var salīdzināt ar dakteri, kurš, noskaidrojis, ka cilvēku moka caurs vēders, kā ārstēšanas līdzekli izraksta visstiprākās caurejas zāles.
Ja jau Uldis Osis ir nofiksējis krīzes cēloni, tad vajadzētu arī iet tālāk – noskaidrot, kāpēc pārāk liela kapitāla tirgus atvērtība izraisa krīzes?
Atbildi varam atrast Hadžūna Čanga secinājumos: «Ārvalstu tiešas investīcijas nav jāuztver kā debesu manna. Ir jānovērtē ļaunums, ko rada ārvalstu tiešās investīcijas, jo, izmantojot pārneses cenas (eksportē tikai radniecīgam uzņēmumam par pārāk zemām cenām), netiek maksāti nodokļi.» (Čangs – 141. lpp.)
Novērtēsim ļaunumu, ko rada ārvalstu tiešās investīcijas. Tās nav tikai Hadžūna Čanga pieminētās pārneses cenas un nodokļu optimizācijas shēmas, kuras Latvijā, nebaidoties ne no kāda soda (pieķeršanas gadījumā atbild vietējais vagars), izmanto liela daļa ārvalstu investoru. Ārvalstu investīcijas rada lielu ļaunumu, kad ar to palīdzību no investoru zemes tiek iznestas netīrās ražotnes. Tajos Latvijas laukos, kurus aplaimoja dāņu cūku fermu investori, jau ir novērtēts investīciju posts. Dānijas investīcijas lielmēroga cūku fermās Latvijā rada kādu desmitu darba vietu par minimālo algu, bet tās pašas vislabprātāk aizpilda ar mazāk prasīgiem ārvalstu strādniekiem, kaut vai ar Rietumukrainas strādniecēm. Cūku šķidros mēslus izkliedē plašā, kilometriem lielā distancē, samazinot apkārtējās vides dzīves kvalitāti un īpašumu vērtību. Novada ieguvums ir izdangāti ceļi. Cūku barība pamatā tiek ievesta no Dānijas, bet cūkas izved uz Krieviju. Visu peļņu aizved uz Dāniju. Latvijas ieguvums no šādām investīcijām ir piemēslota vide.
Turklāt Dānijas valdība piemaksā uzņēmējiem, kas izvāc no Dānijas uz jaunajām ES dalībvalstīm savas netīrās ražotnes. Visnetīrākās nozares pārvietotu uz Bangladešu, bet cūku kompleksus tur nepārcelsi, vietējā reliģija ir pret, un uz ES lauksaimniecības preču imports no trešajām valstīm ir ierobežots. Pat vistrakākajā krīzes laikā 2010. un 2011. gadā Sesavas pagastā (Jelgavas novads), Gudenieku pagastā un citviet vietējie iedzīvotāji cēla dumpjus pret šādiem investoriem, kuru vienīgais mērķis ir iegūt peļņu, pārvēršot Latviju par ES izgāztuvi.
Perfektu atbildi Ulda Oša ekonomiskajām idejām sniedz Hadžūna Čanga ieteikums nabadzīgajām valstīm: «Ja tās grib atstāt nabadzību pagātnē, tām jāpretojas tirgum,» jo «tirgus nabadzīgajām valstīm iesaka turpināt savu pašreizējo saistību ar zemas produktivitātes darbiem.» (Čangs – 302. lpp.)
Latvija nekad nekļūs bagāta, ja aicinās investorus šeit attīstīt uzņēmumus ar «zemas produktivitātes darbiem». Tad mums jāpiedāvā izdevīgākie noteikumi investoriem, lai tie neizvietotu savas ražotnes Bangladešā, Zimbabvē vai Indonēzijas salās. Turklāt šie investori pametīs Latviju, tiklīdz pasaules konjunktūrā kas mainīsies.
Latvijas attīstība jābalsta uz vietējiem investoriem. Un visdrošākie vietējie investori ir valsts uzņēmumi. Latvijas valsts uzņēmumiem ir kapacitāte investēt ne tikai savā tiešajā pamata nozarē. Aicinu ikvienu aizbraukt un novērtēt, kā izmainījās Tērvetes novads (tostarp arī novada mazie uzņēmumi) pēc tam, kad uzņēmums Latvijas valsts meži attīstīja Tērvetes dabas parku par Eiropas līmeņa tūrisma objektu utt. Tikai Dombrovska valdības politikas vienīgā prioritāte ir izsūkt visus finanšu resursus no valstij piederošiem uzņēmumiem, izvirzot prasību maksāt 90% no peļņas dividendēs. Tā vietā, lai izmantotu vietējo investoru iespējas, valdība dod uzdevumu LIAA plivināties pa pasauli, lai aģitētu Eiropas valdības pārcelt netīrās ražotnes uz Latviju.
Latvijai ir vajadzīga valdība, kas ne tikai spēs saprast problēmu cēloņus, bet būs gatava tos novērst. Latvijas valdībai ir jāpārtrauc bučot pēcpusi katram ārvalstu investoram, bet jāizmanto Latvijas resursi reģionu attīstībai un nav jāpieļauj, ka Latvija tiek pārvērsta par ES izgāztuvi.