Kā būtu jāuztver Finanšu ministrijas ierosinājums, lai nākotnē valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas jeb sociālais nodoklis būtu jāmaksā arī par saņemto autoratlīdzību?
Vispirms žurnālistu un citu autoratlīdzības saņēmēju sociālās garantijas ir sāpīgs jautājums, kas sāka iegūt civilizētas aprises ap 2008. gadu. Taču, krīzei vēršoties plašumā, notika būtiski darba algu samazinājumi un citi taupības pasākumi. Finālā ir izveidojies līdzsvars starp radošo profesiju atalgojuma sadali. Daļu no radošo profesiju cilvēku ienākuma veido darba alga, par kuru tiek maksāti visi nodokļi un kuras ietvaros tiek veikti visi sociālie apdrošinājumi, otru ienākumu daļu veido autoratlīdzība, par kuru sociālās iemaksas netiek veiktas, bet tiek maksāts iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Pilnībā bez sociālajām garantijām ir to radošo profesiju cilvēki, kuru darba devēji sashēmoja savus uzņēmumus ar Finanšu ministrijas akceptētajām mikrouzņēmumu nodokļa optimizācijas sistēmu. Taču šai – nekaunīgajai un nodokļus nemaksājošai šļurai – Finanšu ministrija un Vienotības līderi ļauj apiet pilnīgi faktiski visus darbaspēka nodokļus, atstājot tur nodarbinātos vispār bez jebkādām sociālajam garantijām, pat ne minimālās algas lielumā.
Civilizētās valstis ar peļņas vai darbaspēka nodokļiem neapliek pilnīgi visus ienākumus. Zemniekiem neliek maksāt sociālo nodokli no visas ES tiešo maksājumu summas. Advokātiem nav jāmaksā sociālais nodoklis no visiem ienākumiem. Rimi lielveikalu ķēdei nav jāmaksā sociālais nodoklis no visiem kases ieņēmumiem. Eksperimentus, piedāvājot aplikt ar sociālajiem nodokļiem visus zemnieku, advokātu vai lielveikalu ienākumus, Finanšu ministrija neatļaujas. Taču attiecībā uz žurnālistiem, zinātniekiem, aktieriem, mūziķiem un citiem radošā darba darītājiem – nav problēmu!
Ir loģiski un saprotami ar darbaspēka nodokļiem aplikt tikai to ienākumu daļu, kura paliek pāri, kad ir atskaitīti visi izdevumi, kas nepieciešami ienākuma gūšanai. Vēsturiski ir palikusi norma, ka no autoratlīdzības 15% uzskata par ienākumu gūšanas izdevumiem, bet ienākuma nodoklis ir jāmaksā no pārējās autoratlīdzības daļas (85%). Ja tiek izmantota valsts noteiktā norma 15%, tad nav jāvāc čeki un kvītis. Grāmatvedība ir ļoti vienkārša.
Taču šī norma ir absurdi zema. Mūsdienās izdevumi autoratlīdzības gūšanai ir daudzkārt lielāki par valdības normatīviem. Lai žurnālists tiktu pie autoratlīdzības, viņam ir jāpērk dators, piemērots mobilais telefons, jāmaksā par interneta pieslēgumu un sakariem, jāsedz transporta izdevumi, lai nokļūtu uz reportāžas vietu, utt. Normāli un civilizēti ir rēķināt nodokļus no autoratlīdzības pēc tam, kad ir atskaitīti visi izdevumi ienākuma gūšanai.
Turklāt šāda nodokļu nomaksas kārtība attiecībā uz autoratlīdzību nav Latvijas izgudrojums, bet ES dalībvalstu prakse. 2012. gada 20.–22. oktobrī Tallinā notika deviņu Eiropas Savienības audiovizuālā sektora asociāciju un federāciju apspriede, kuras darba kārtībā bija arī Austrumeiropas audiovizuālā sektora apmaksas sistēma. Latviju šajā konferencē pārstāvēja Latvijas Žurnālistu savienība, LTV arodbiedrība, aktieru un citu radošo profesiju arodbiedrības. Kopējie ieteikumi Austrumeiropas audiovizuālā sektora apmaksas sistēmā bija atrast līdzsvarojumu starp darba algas un autoratlīdzības proporciju. Tā kā ES prakse ir neattiecināt sociālos nodokļus uz autoratlīdzību, tad izeja ir meklējama saprātīgā proporcijā starp darba algas (no kuras maksā sociālos maksājumus) un autoratlīdzības (no kuras nemaksā sociālos maksājumus) sadalījumu. Šāds līdzsvarojums ir jāatrod audiovizuālā sektora darba devēju un darba ņēmēju dialogā, nevis jānosaka ar valdības diktātu. Katrai nozarei (aktierim, zinātniekiem, rakstniekiem, žurnālistiem, mūziķiem utt.), kurā tiek maksāta autoratlīdzība, ir sava specifika, un vienota pieeja nav produktīva. Finanšu ministrijas ideja – aplikt ar sociālo nodokli autoratlīdzību – liecina, ka šīs ministrijas darbinieku profesionālais līmenis ir katastrofāli zems. FM politikas veidotāji vienkārši neapjēdz, ar ko autoratlīdzība atšķiras no citiem ienākumiem.