arrow_downwardJūlija Stepaņenko / Viedokļi

Jebkura cilvēka zaudējums ir liela traģēdija gan viņa tuviniekiem, gan sabiedrībai, gan valstij kopumā. Tāpēc jo īpaši nepieņemami ir tas, ka atsevišķi sabiedriskās domas veidotāji atļaujas ciniski izmantot citu cilvēku personiskās traģēdijas, lai uz to rēķina manipulētu ar sabiedrību nolūkā panākt tās atbalstu Stambulas konvencijas ratificēšanai Latvijā.

2016.gada 21.aprīlī Saeima steidzamā kārtā, tehniski demokrātiskā balsojumā – 65 deputātiem balsojot “Par”, 19 deputātiem balsojot “Pret” un 5 deputātiem atturoties, pieņēma strīdīgos grozījumus Krimināllikuma X nodaļā “Noziegumi pret valsti”.[1] Grozījumi paredz ieviest sodusarī par nevardarbīgu aicinājumu un vēršanos pret valsts varu Satversmē neparedzētā veidā, par palīdzību ārvalstij kaitīgā darbībā pret Latvijas Republikas drošības interesēm. Grozījumu anotācija liek noprast, ka turpmāk neizpaužamu ziņu jēdziens būs kļuvis daudz plašāks un tās var būt ne tikai ziņas, kas apdraud valsts drošību.[2] Grozījumi var būtiski paplašināt to personu loku, pret kurām var tikt ierosinātas krimināllietas pēc kāda no Krimināllikuma X nodaļas pantiem.

Strādājot ar pēdējā laika iniciatīvām kriminālsodu politikas jomā, rodas iespaids, ka esam pašiem nemanot sākuši pildīt kādu “valsts sodu politikas plānu” vai “ieslodzījuma vietu revitalizācijas programmu”, par kuru lielākā daļa no mums varētu gūt priekšstatu, ja palūkotos uz vairākiem Saeimā izskatāmiem Krimināllikuma grozījumiem kopumā.