4.lapa
Likuma par iedzīvotāju ienākuma nodokli 35. panta devītajā daļā ir atruna, ka: - dāvanas mācību un ārstēšanās apmaksai var saņemt tikai caur banku, proti - ar pārskaitījumu, un; - dāvanas saņēmējam (maksātājam) jābūt dokumentiem, kuri apliecina, ka viņš šo naudu tērējis pareizi!
Turklāt likumā sacīts, ka dāvana nevar būt atlīdzinājums un fiziska persona nevar atļauties dāvanas citai fiziskai personai savas saimnieciskās darbības ietvaros.
Atgriežamies pie lasītājas. Viņa kā dāvinātāja pārskaitīja naudu saviem radiniekiem Latvijā. Saskaņā ar likumu viņas radinieki vai citas personas, kuras saņēma viņas radiniekiem domātu naudu caur banku (ar pārskaitījumu), ir maksātāji. Viņi ir saņēmuši ienākumus, kurus likums, ja vien ievērotas visas normas un nosacījumi, Latvijā atzīst par fiziskas personas neapliekamo ienākumu. Problēma ir tā, ka ne visas normas un nosacījumi te tikuši ievēroti. Tie ir tādi: - veicot pārskaitījumu, lasītājai vajadzēja skaidri un nepārprotami norādīt maksājuma mērķi, piemēram, „dāvana - vārds, uzvārds”, „dāvana ārstniecībai - vārds, uzvārds”. Vārds un uzvārds tiek minēti tad, ja nauda nav domāta tam cilvēkam, uz kura rēķinu tā pārskaitīta; - tam cilvēkam Latvijā, kurš saņēma naudu no lasītājas viņas radiniekam domāto naudu, vajadzēja šo naudu radiniekam nodot pret parakstu. Tāpēc, lai būtu pierādījums tam, ka nauda atdota, kam pienākas. Šis apliecinājums, paraksts vajadzīgs ne tik daudz mūsu lasītājai, cik nodokļu inspekcijai, lai pierādītu, ka tas nav naudas saņēmēja ienākums; - tam radiniekam Latvijā, kurš saņēma naudu no mūsu lasītājas tieši vai caur starpnieku, vajadzēja, rezumējot gadu, iesniegt nodokļu inspekcijā gada ienākumu deklarāciju, kurā norādīt visu no lasītājas Anglijā saņemtās dāvanas summu.
Bet, kā redzams lasītājas tekstā, nekas tamlīdzīgs nav ticis darīts. Tāpēc nav nekā pārsteidzoša, ja par būtiskām, no ārzemēm nākušām summām sāk interesēties nodokļu inspekcija. Tas ir viņas tiešais pienākums. Un, ja radinieki Latvijā nav reaģējuši uz nodokļu inspekcijas pieprasījumiem, rezultāts ir acīmredzams.
Tādējādi mūsu lasītāja, kura nezina vai nav līdz galam sapratusi likuma normu, aplam apgalvo, ka Latvijas nodokļu inspekcija pieprasa otro reizi maksāt nodokli no tās naudas, kuru viņa nopelnījusi Anglijā un tur to nodokli reiz jau samaksājusi. Pirmkārt, nodoklis būtu ticis iekasēts divkārt, ja VID nodokļa aprēķins attiektos uz mūsu lasītāju. Taču tā tas nav noticis. Nodokļa aprēķins veikts viņas radiniekam (-iem). Proti - saistībā ar citu personu ienākumiem, kuras nav spējušas vai nav gribējušas paskaidrot nodokļu inspekcijai šīs naudas izcelsmi. Tas - otrkārt. Un, treškārt, pati lasītāja var nonākt savu radinieku situācijā, ja nav līdz galam un pareizi noformējusi savas attiecības ar Latviju. Ja viņa aizmirsusi informēt nodokļu inspekciju par to, ka jau ir citas valsts nodokļu rezidente, tad nodokļu inspekcija var uzdot viņai analoģiskus jautājumus. Bet… tā jau ir citas konsultācijas tēma.
Secinājums te vienkāršs - naudu uz Latviju radiniekiem un paziņām sūtīt var, tikai vajag visu pareizi noformēt! Ja dokumenti noformēti pareizi (proti - pareizi rakstīts bankas pārskaitījumā) un ja cilvēks, saņēmis ienākumu kā dāvanu, neaizmirst par to informēt nodokļu inspekciju, tad problēmu un soda naudu nebūs. Ja mēs piekrītam ceļu policista prasībai ievērot satiksmes noteikumus, tad, kāpēc mēs negribam respektēt nodokļu inspektora prasību ievērot nodokļu likumdošanas nosacījumus? Likuma nezināšana taču neatbrīvo mūs no nepieciešamības to ievērot, no pienākuma apmaksāt savus pārkāpumus!