Pagājušajās brīvdienās daudzās Eiropas un aizokeāna valstīs atcerējās notikumus, kuri jau ir iegājuši vēsturē kā piecu dienu karš Kaukāzā. Lielākā daļa politiķu, diplomātu, karavīru, žurnālistu – visi tie, kam par to nācās izteikties 2008. gada karstajās augusta un septembra dienās un šodien – pagājušo gadu izmantoja, lai no jauna izvērtētu Dienvidosetijas konflikta apstākļus un mācības.
Gruzijas projekta krahs
Daudzi komentētāji savu iepriekšējo nostāju un vērtējumus ir koriģējuši, nogludinājuši tajos asumus, ņēmuši vērā dažus faktus, kurus bija ignorējuši propagandas karstumā, kad katrs skatījās savu televizoru. Taču par šā kara daudz svarīgāku rezultātu kļuva pārmaiņas, kuras notikušas Krievijas, ASV un Eiropas ārpolitiskajā praksē, pirmām kārtām jau attiecībā citai pret citu.
Jau Dienvidosetijas notikumu priekšvakarā rakstīju, ka Rietumu ietekmīgo aprindu nevēlēšanās un nespēja saprast Krieviju, uzklausīt un nopietni uztvert tās viedokli, kā arī rēķināties ar Krievijas interesēm – tas viss neizbēgami novedīs pie fatālām kļūdām un pārrēķiniem, kuru sekas būs ļoti grūti labot. Gruzijas projekta krahs un Gruzijas sadalīšana tam ir spilgts apliecinājums.
Tagad šķiet, ka pie šādiem secinājumiem nonākuši daudzi. Par kaut ko līdzīgu droši vien ir domājuši arī pārstartēšanas idejas autori un kopā ar viņiem arī tagadējais ASV prezidents, kurš savas administrācijas pirmajā pusgadā Balto namu ir iztīrījis no sava priekšgājēja spoku un himeru pūļa. Līdzīgi, Obamas garā, izsakās arī jaunā NATO vadība un vairāki Eiropas līderi. Tas ļoti atgādina siltāka laika iestāšanos pēc ieilguša aukstuma perioda. Reti kurš sāks apstrīdēt faktu, ka Krievijas un Eiropas un Krievijas un ASV attiecībām ir radusies izdevība uzlaboties un atjaunoties, no kā visas ieinteresētās puses tikai iegūs.
Aukstuma vēstneši
Pats par sevi saprotams, ka ieskicējusies perspektīva apmierina un priecē nebūt ne visus: ja reizrēķina tabula skartu kāda intereses, arī tā izraisītu karstus strīdus. Un lieta te nebūt nav psiholoģijā, bet gan noteiktu spēku, grupu un personu būtiskās interesēs – pārdomātās un izsvērtās. Spilgts un pietiekami svaigs signāls ir nesenā vairāku Austrumeiropas atvaļināto politiķu vēstule ASV prezidentam Obamam ar lūgumu aizsargāt Eiropu no Krievijas.
Dokumenta saturs ir plaši pazīstams: tā autori lūdz ASV neatkāpties no saviem principiem, neatteikties no jaunu raķešu izvietošanas Eiropā, pretoties atkarībai no Krievijas energonesējiem un nodrošināt pastāvīgu NATO stratēģisko spiedienu uz Eiropas Savienību. Piemēram, parakstītāji sveic pārstartēšanu un citus jaunās amerikāņu administrācijas labos nodomus. Viņi it kā negrib izskatīties pēc vanagiem, ja nu vienīgi pēc pieredzējušiem un labi informētiem baložiem. Vispār šīs vēstules saturs nav oriģināls. Daudz interesantāki ir mērķi, apstākļi un sviras, kāpēc šis dokuments ir parādījies Dieva pasaulē.
Buša draugu vecišķā politiskā greizsirdība
Vispirms atbildēsim uz jautājumu – kas ir šī autoru grupa? Kas viņus vieno? Vecišķas politiskas greizsirdības motīvs ir jāņem vērā. Lielākā vēstules autoru daļa atrodas tajā savas karjeras posmā, kad pienācis laiks ja ne domāt par dvēseli, tad par politisko testamentu gan. Un šāda Fulton light žanra deklarācija noteikti varētu tikt iekļauta ja ne mācību grāmatās, tad vairāku paaudžu disertācijās noteikti.
Un, ja lieta aprobežotos tikai ar to vien, tad Dievs ar to vēstuli! Lai ar to nodarbojas Okupācijas muzeja darbinieki un Valsts prezidenta Latvijas Vēstures komisija. Taču motīvi te ir daudz nopietnāki. Visu to atvaļināto politiķu biogrāfijās, kuri vērsās pie Obamas, ir viena kopīga vieta: savas politiskās karjeras virsotnē katrs no viņiem orientējās uz ASV republikāņu administrāciju ar Dž. Bušu jaunāko priekšgalā. Nav arī noslēpums, ka šī prezidentūra var ieiet vēsturē kā pati duļķainākā un neveiksmīgākā pēc Otrā pasaules kara. Turklāt viņš pēc sevis ir atstājis tādu problēmu samezglojumu, kura apjomu ir grūti pārspīlēt. Tajā ir iepīta gan pasaules krīze, gan karš Irākā, gan ne visai sekmīgā cīņa ar terorismu, gan apjukusī Gruzija, gan atkal parādījies aukstā kara rēgs un vēl daudz kas cits.
Šīm problēmām ir nevis lokāls un īslaicīgs, bet sistēmisks raksturs, un tās ilgi būs nasta, kas karāsies kaklā republikāņu partijai, kura ievērojami zaudējusi savas iepriekšējās pozīcijas. Šādā situācijā Austrumeiropas atvaļināto politiķu vēstules nolūks ir ja ne gluži attaisnot Buša jaunākā politiku (pirmām kārtām attiecībā uz Krieviju un Eiropu), tad sēt šaubas par Obamas iniciatīvām un plāniem gan.
Aizokeāna iniciatīva
Nevar izslēgt arī iespēju, ka šādas vēstules iniciatīva ir nākusi no aizokeāna. Nav nekādu šaubu, ka pirms tās parādīšanās ir bijis sagatavošanas darbs un ka šai vēstulei ir iniciatori, jo vēstuli vajadzēja ne tikai uzrakstīt, saskaņot un parakstīt, bet arī pareizi to visu organizēt. Jo, starp citu, piemēram, Vīķe-Freiberga, Havels un Kvasņevskis jau sen nav manīti kopā – ne golfa laukumā, ne pie dzimšanas dienas pīrāga.
Obamam rūpīgi jāskatās
Ja man ir taisnība par vēstules patiesajiem autoriem un iedvesmotājiem, tad tas ir pietiekami satraucošs signāls Obamam. Te viņam var tikai ieteikt uzmanīgi palūkoties uz savu apkārtni – tuvāko un tālāko. Ne velti mēdz teikt, ka Kremlī ir daudz torņu, bet Valsts departamentā – ieeju...
Pats šīs vēstules parādīšanās fakts liecina par to, ka visus, kas tai pielikuši roku, biedē ASV politikā paredzētās izmaiņas un efektīvas Rietumu sadarbības ar Krieviju perspektīva. Tā arī ir dokumenta galvenā doma – būtībā tas ir mēģinājums atrunāt Obamu no viņa deklarētajiem plāniem. No šā pieņēmuma izriet vismaz divi jaunumi: viens labs – šāds notikumu pavērsiens, proti, efektīva sadarbība ar Krieviju, ir ļoti iespējams (citādi kāpēc būtu jānervozē un jāraksta vēstule), un otrs, sliktāks – pārstartēšanas pretinieki ir sākuši tai pretuzbrukumu.
Taču uzmanība jāpievērš vēl vienam interesantam apstāklim, proti, kam šī vēstule bija adresēta un kam nosūtīta. Tā bija rakstīta visiem, taču nosūtīta tieši ASV prezidentam. Es šajā apstāklī tiecos saskatīt zemtekstu, turklāt vēstules autori žēlojas par Eiropas līderiem, kuri, viņuprāt, līdz galam neizprot Krievijas draudus un attiecībā uz Austrumu partneri izrāda mīkstčaulību. Šāda rīcība, saprotams, atgādina Pavļika Morozova varoņdarbu vai kaut ko tādā garā.
Rusofobija kā metode
Jā, protams, gan polis Kvasņevskis, gan mūsu Vaira Karlovna un Prāgas disidents intelektuālis Havels – viņi visi veidojās un dzīvoja tādā vidē, kurā, maigi sakot, pastāvēja rusofobija, un tas nebija nekas nenormāls. Taču šoreiz esmu pārliecināts, ka politiskajai rusofobijai, uz kuras balstās tostarp arī vēstule Obamam, nav nekā kopēja ar emocijām vai vēsturisko atmiņu. Rusofobija ir metode un ierocis to vai citu politisko (un arī personīgo) mērķu īstenošanai.
Patiesi, pieņemsim, ka Eiropā radīsies jauns dzelzs priekškars un jauns Berlīnes mūris. Pirmām kārtām ar to nopelnīs būvuzņēmēji. Ap mūri veidosies infrastruktūra – sākot ar degvielas uzpildes stacijām un beidzot ar priekamājām, un šie uzņēmumi nesīs peļņu. Atkal bruņošanās, militārie izdevumi – ne jau sevi taču aizsargājam, bet visu Eiropu. Un tā vairs nav nekāda sveču fabriciņa, tā ir jauna industrija, kura var nodrošināt vesela reģiona ekonomisko izaugsmi!...
Diemžēl tas nav joks. Aukstais karš nav uz visiem laikiem aizgājis pagātnē. Kā Maskavā teica Obama, tas ir noticis, pateicoties daudzu valstu gribai, nevis "vienpusēju pūliņu rezultātā". Bet mūsu vidū dzīvo tā kara bērni, un vēl ir saglabājušies kara izstrādātie paņēmieni.
Tuvākajās dienās pasaule atzīmēs bēdīgo Otrā pasaules kara sākuma un zināmo kara priekšvakara notikumu jubileju. Esmu pārliecināts, ka tā būs jaunās savaldīšanas piekritēju, principiālas pieejas aizstāvju un vienkārši rusofobu zvaigžņu stunda.
Es pat paredzu, ko šajā sakarā runās šie parakstītāji: viņi atcerēsies par Hitleru, turklāt nesaucot vārdā Vāciju, un kritizēs Krieviju (jo PSRS taču vairs nav!), skaļi piesaucot Staļinu un Molotovu.