Nacionālsociālisms ir kreisā politiskā kustība

Vēlos deklarēt: Šis raksts neatbalsta, neattaisno un nerehabilitē nacionālsociālismu vai jebkādu totalitāru ideoloģiju. Nacionālsociālisms joprojām ir naidīga, riebīga, nekonstruktīvi vardarbīga un resentimenta (bezspējīgas skaudības un apspiesta naida) pilna sistēma, kas ir atbildīga par milzīgām ciešanām un zvērībām. Manu skatījumu veido arī manas valsts vēsture - latvieši cieta no nacistu okupācijas, vienlaikus esot bijuši latvieši kas piedalījās Holokaustā. Latvieši cieta arī no padomju okupācijas, vienlaikus esot bijuši latvieši kas piedalījās Sarkanajā terorā. Es nosodu abus šos režīmus un jebkādus mēģinājumus atdzīvināt šādus kroplus ideoloģiskus līķus, kā arī aplamo dihotomiju starp “atbrīvotājiem no fašisma” un “glābējiem no boļševisma sērgas”. Šajā rakstā piedāvātā klasifikācija ir analītisks arguments, nevis līdzjūtības izpausme. Iepriekš novēršos no tiem, kas jauks esamību ar jābūtību un izmantos šo rakstu lētiem politiskiem nolūkiem, lai mazinātu jebkura režīma pastrādātās zvērības.

Anti-buržuāziskās un anti-elites kustības ģenealoģiski izriet no vēlīnā astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta, kad “tauta” parādījās kā politisks subjekts, kas nostājās pretēji iesakņotajai aristokrātiskajai un vēlāk arī kapitālistiskajai varai. Attīstoties sociālistiskajām, anarhistiskajām un egalitārajām (vienlīdzīgu tiesību un iespēju uzsverošām) republikāniskajām tradīcijām, tās pretburžuāzisko kritiku - par īpašumu, hierarhiju un koncentrētām privilēģijām - iemūžināja kreisās politikas vārdu krājums, padarot pretošanos elites dominēšanai par tās definējošu iezīmi. Pat ja vēlākās kustības pieņem atšķirīgus “leksiskos rāmjus” (populistiskus, antioligarhiskus, pretimperiālistiskus, antitehnokrātiskus), tās sevi pozicionē kā rīcībspējas atjaunotājas tiem, kurus ekonomiskās un kultūras sistēmas ir marginalizējušas. Arī “nācijas” jēdziens ir radies tajā pašā periodā, izaugot no revolucionāras, antiaristokrātiskas politikas.

Tradicionālajām labējām (pirmsmoderna laikmeta) sabiedrībām jēdziens “nācija” nebija vajadzīgs - jo tās balstījās hierarhijā, dinastijā un kārtu sistēmā, nevis suverēnā tautā. Nacionālisms savā pamatloģikā prasa kolektīva prioritizēšanu pār indivīdu, un dažādi “nacionālismi” atšķiras tieši savā “kolektīva” konceptualizācijā. Es izmantoju ģenealoģisko stingrību un nepiemēroju akadēmisko dāsnumu pirmsmodernajiem “kolektīvās tautas” jēdzieniem, jo pretējā gadījumā jēdziens var tikt tik pārmērīgi izstiepts, ka, piemēram, varētu apgalvot, ka pravietis Muhameds radījis šo koncepciju (Umma). Mēģinājumi klasificēt politiskās kustības pēc to ārējā veidola - nosaukumiem, krāsām, saukļiem vai simboliem - nereti maldina vairāk, nekā palīdz saprast.

Nacionālsociālisms ir, šķietami, šīs problēmas ilustratīvs piemērs. No vienas puses, tas pasniedz sevi kā ultra-labēju ar saviem propagandas plakātiem, iespaidīgām uniformām un lozungiem par virscilvēkiem un deģenerātiem. Vienlaicīgi, savas veidošanās periodā kustība apzināti izmantoja kreiso masu politikas vizuālo un retorisko repertuāru, pārņemot elementus, kas 1920. gadu Vācijā bija kultūru caurstrāvojoši. NSDAP (Nacionālsociālistiskās Vācijas strādnieku partija) 1920. gada platforma, piemēram, lietoja valodu, kas bija pazīstama no sociālistu un sociālo reformu aprindām, uzsverot darbu, sociālo labklājību un nacionālo atjaunošanu.

Līdzīgi partijas grandiozie mītiņi pārņēma sociālistisko un arodbiedrību ceremoniālo organizatorisko stilu. Mazāk zināms, bet ilustratīvs piemērs ir Horst-Wessel-Lied dziesma, kas vēlāk tika kanonizēta kā partijas himna. Tās teksts slavina kritušos cīnītājus ne vien sadursmēs ar komunistu paramilitārajiem spēkiem (Sarkano fronti), bet arī konfliktos ar “reakcionārajiem” (labējiem) pretiniekiem. Rodas sašutums - himna pozicionē kustību kā tādu, kas vienlaikus cīnās pret spēkiem, kas tradicionāli tiek saistīti gan ar kreiso, gan ar labo pusi. Simboli mūs maldina, turklāt apelācija uz vārdiem “sociālistisks” vai “demokrātisks” valsts nosaukumā vai simbolikā kā pietiekamu kritēriju klasifikācijai ir intelektuālā impotence. Mums jāskatās gan uz politisko rīcību, gan uz politisko nodomu (un simboliem). Šķietami, daudz acīmredzamāks faktors ir nacionālsociālisma ciešā saikne ar rasismu. Trešā reiha rasu ideoloģija bija fundamentāli drupstoša, balstīta uz pseidozinātniskām fantāzijām, okultismu un pilna ar improvizāciju, nevis sastāvēja no sistemātiskas vai iekšēji konsekventas struktūras.

Nacistiskie rases teorētiķi brīvi jauca kopā spekulatīvu mitoloģiju ar aplamu antropoloģiju. Viņu stāstījumi par “āriešu” izcelsmi svārstījās no nogrimušās Atlantīdas līdz pat citplanētiešiem. Šie dīvainie elementi pastāvēja līdzās visprimitīvākajam iespējamajam bioloģiskajam determinismam un atlasītiem, sagrozītiem akadēmiskās rases zinātnes skaidrojumiem. Rezultātā radās nepārtraukti mainīga ideoloģiska vide, ko vairāk veidoja politiskā nepieciešamība, personiskie aizspriedumi un vēlme leģitimizēt nacistu pasaules uzskatu, nevis patiesa pārliecība.

Aplūkojot Trešā reiha vadoņus, kļūst neparasti grūti kādu no viņiem uztvert kā atbilstīgu pastāvošajam “izredzēto āriešu” tēlam (idealizētam, biologiski pārākam tipam). Padziļināts ieskats šo līderu biogrāfijās atklāj veselu klāstu fizisku deformāciju, psiholoģisku traucējumu un īpašību, ko nacistu ideoloģija pati būtu nosodījusi kā “deģenerācijas” pazīmes. Hitleram bija ilga neirastēnisku simptomu vēsture: trīce, psihosomatiskas kaites un epizodiski, eksplozīvi emocionālas nestabilitātes uzliesmojumi. Himmleram bija iedzimtas redzes problēmas, un viņš bija bēdīgi slavens ar savu pārmērīgo biklumu - viņš mēdza ģībt asiņu redzēšanas dēļ, lai gan vadīja vienu no visasiņainākajām institūcijām vēsturē. Gebelsam (pirms pievienošanās NSDAP - komunistu simpatizētājam) bija smagi deformēta pēda un mūža garumā pastāvošs klibums iedzimtas kaites dēļ, ko viņš centās pasniegt kā kara laikā gūtu ievainojumu. Gēringa atkarības un mentālā nestabilitāte bija noslēpums nacistu hierarhijā. Viņa morfīna atkarība un biežie emocionālie uzliesmojumi nereti apdraudēja viņa spēju pienācīgi pildīt pienākumus pat visaugstākajā militārās vadības līmenī. Pats Hitlers privāti mēdza Gēringu dēvēt par deģenerātu - apsūdzība, kas ir divkārt ironiska, ņemot vērā ideoloģisko apsēstību ar “deģenerācijas” izskaušanu no Vācijas sabiedrības.

Vēl viens ideoloģiskās konsekvences trūkuma piemērs ir sastopams dziļi pretrunīgajā rasu politikā pašā SS - organizācijā, kas it kā iemiesoja āriešu tīrības virsotni. Neraugoties uz stingro retoriku par rasu atlasi, SS savās rindās iekļāva indivīdus, kas nekādā veidā neatbilda sludinātajiem nordiski-bioloģiskās izcelsmes standartiem.

SS pieņēma un pat paļāvās uz rekrūtiem no plaša etniskā spektra, tostarp tautām no Kaukāza (piemēram, čečeniem) un pat citiem semītiem - arābiem. Veselas formācijas (Legion Freies Arabien, Turkistanische Legion) bija sastādītas no grupām, kuras nacistu ideologi agrāk būtu apzīmējuši kā “nepilnvērtīgas” vai “neāriskās.” Arī japāņi tika oficiāli nodēvēti par “goda āriešiem” - terminu, kas izdomāts, lai samierinātos ar neērto faktu, ka Vācijas nozīmīgākais Ass valsts sabiedrotais neiekļaujas tajās rasu kategorijās, kuras nacionālsociālistiskā ideoloģija uzskatīja par nemainīgām. Un pirms tam, Čana Kaiši adoptētais dēls Čans Veiguo 1930. gadu beigās atradās militārās apmaiņas programmā un īslaicīgi kalpoja kā kadets Vermahtā, atspoguļojot toreizējās ciešās Ķīnas un Vācijas attiecības pirms Otrā pasaules kara. Gan japāņi, gan ķīnieši ietilpst tā (nacistu) sauktajā “mongoloidu rasē”, ko tie aprakstīja kā primitīvu un bioloģiski nepilnīgu. Aplūkojot to praktiskā, nevis režīma retorikas skatījumā, redzams, ka nacistu rasu politika bija krietni mazāk stabila un ideoloģiski centrāla, nekā paši propagandisti apgalvoja. Lai gan režīms skaļi pasludināja rasu tīrību par savu pasaules uzskata stūrakmeni, tā faktiskā prakse bija pilna improvizācijas, pretrunu un izdevīguma diktētu izņēmumu. Sabiedrotie, kas neatbilda tā dēvētajam āriešu paraugam, tika pārklasificēti, bet nevācu rekrūti tika uzņemti elitārās institūcijās, kas it kā bija rezervētas biologiski “pārākajiem”. Galu galā rasu ideoloģija tika pielietota selektīvi, bez vilcināšanās pārveidota un pielāgota valsts mainīgajām vajadzībām. Pretruna starp ideoloģiju un tās īstenojumu uzsver, cik svarīgi ir atšķirt retoriku un simbolus no faktiskās politiskās prakses. Bet. Analizējot šīs pretrunas, uzreiz sastopomies ar šķietamu iebildumu: ja nacistu rasu ideoloģija bija tik mainīga, oportūnistiska un selektīvi piemērota, kā tad izskaidrot to milzīgi cilvēku skaitu, kas tika vajāti, spīdzināti un galu galā iznīcināti tās vārdā? Kā ar miljoniem ebreju un citām tautībām, cilvēkiem ar invaliditāti un visiem pārējiem, kuri cieta tikai nacistu ideoloģijas dēļ? Kreisie režīmi kurus saucam par “galējiem” (pretstatā “mēreniem”), neraugoties uz savu universālās vienlīdzības retoriku, konstruē stingri definētu “iekšējo grupu”, kuras pārstāji vienīgie pelnījuši saņemt solīto egalitāro/līdztiesīgo attieksmi, kamēr tie, kas atrodas ārpus šī morāli-politiskā loka, tiek izslēgti, apspiesti vai iznīcināti.

Jakobīņi runāja par “tautu”, bet attiecās pret aristokrātiem, mērenajiem un aizdomās turētajiem kontrrevolucionāriem kā pret iznīcināmiem ienaidniekiem. Marksistiski-ļeņiniskās valstis sludināja cilvēces atbrīvošanu, taču cieņu, tiesības un sociālo līdzdalību rezervēja tikai “proletariātam” un tā politiskajam avangardam, savukārt buržuāziju, kulakus un “šķiru ienaidniekus” apzīmēja par šķēršļiem, kam jāatņem īpašumi un, vēlams, jāiznīcina. Maoisms sašaurināja iekšējo grupu vēl vairāk, izceļot nabadzīgos zemniekus un revolucionāros kadrus, bet zemes īpašniekus, intelektuāļus un “sliktos elementus” deklarējot par nevēlamiem (un iznīcināmiem). Sarkanie khmeri definēja “tautu” kā etniski tīrus (!) lauku khmerus un izturējās pret pilsētniekiem, minoritātēm, izglītotajām šķirām (un pat vienkārši tiem kas nēsāja brilles) kā pret zemcilvēkiem. Arī nacionālsociālisms tiecās atcelt iekšējo hierarhiju savas rases “Volksgenossen” vidū, vienlaikus atcilvēciskojot ebrejus, slāvus un cilvēkus ar invaliditāti kā bioloģiskus ienaidniekus. Dabiski briedošu iebildumu par hierarhijas saglabāšanos nacistu “iekšgrupā” sagrauj tikpat totalitārā hierarhija iepriekš minētajos kreisajos režīmos.

Piemēram, Padomju Savienībā nomenklatūra atradās milzīgas birokrātiskas piramīdas virsotnē, baudot privileģētu piekļuvi mājokļiem, patēriņa precēm, izglītībai un politiskajai ietekmei, kamēr parastajiem pilsoņiem bija jāorientējas sistēmā, kurā karjeras izaugsme, resursu sadale tika noteiktas pēc cilvēka vietas šajā struktūrā. Vara plūda lejup no politbiroja caur ministrijām, reģionālajām komitejām, fabriku direktoriem un darbavietu partijas šūnām, radot kultūru, kurā lojalitāte un pakļaušanās priekšniekiem bija daudz nozīmīgāka par nopelniem. Padomju politika, caur kolektivizāciju un iekšējās pases sistēmu, faktiski atjaunoja dzimtbūšanu (kas bija atcelta jau Cara laikā), “piesienot” zemniekus kolhoziem un ierobežojot viņu pārvietošanās brīvību. Tā bija sistēma, kas sludināja vienlīdzību, bet balstījās uz sociālu stratifikāciju, kas savā hierarhijā faktiski pilnībā pārspēja to, kas bija sastopama kapitālistiskajās sistēmās, kurām tā lika sevi kā pretstatu.

Ja mūsu pamatstandarts ideoloģijas klasificēšanai kā “labēji noskaņotas” ir izslēdzošā politika un noteiktu cilvēku grupu masveida nogalināšana, tad pēc šī kritērija daudzus no bēdīgi slavenākajiem režīmiem, kurus parasti dēvē par kreisiem - Staļinu, Polu Potu, Mao - būtu jāiekļauj tajā pašā kategorijā. Tas faktiski atstātu “starp kreisajām” tikai dažas sociāldemokrātiskas valstis no politiskās tradīcijas, kas sakņojas Frankfurtes skolas idejās. Divdesmitais gadsimts pilns ar slaktiņu, stratocīdu un genocīdu piemēriem, ko veikuši režīmi, kurus parasti klasificē kā kreisos: mērķtiecīgas represijas, piespiedu-pārvietošana un/vai masveida slepkavošana pret vairākām etniskajām grupām - tostarp hmongiem, tibetiešiem, uiguriem, čečeniem, Krimas tatāriem, Volgas vāciešiem un ingušiem - kā arī represijas pret noteiktām reliģiskajām minoritātēm, piemēram, musulmaņiem vai, gandrīz visur, ebrejiem. Lai gan šie gadījumi atšķīrās pēc to ideoloģiskajiem pamatojumiem un oficiālās retorikas, kas tika izmantota to leģitimēšanai, pamatā tiem visiem bija viena un tā pati iezīme - solījums par egalitārismu iekšgrupai kopā ar to grupu, kuras tika uzskatītas par nederīgām, izslēgšanu. Diskusijās par to, vai nacionālsociālisms būtu uzskatāms par kreiso vai labējo ideoloģiju, bieži tiek uzsvērts ekonomiskās organizācijas aspekts.

Ekonomiskajā nozīmē Hitlera nacionālsociālisms atzina privāto īpašumu ražošanas līdzekļos - tomēr ir izplatīta analītiska kļūda pielīdzināt vienkāršu privātīpašuma juridisku pastāvēšanu - īpaši ražošanas līdzekļu jomā - labējai politiskai orientācijai. Komunistiskā Vjetnama un Ķīnas Tautas Republika joprojām konstitucionāli nostiprina komunistiskās partijas vadošo lomu, uztur centralizētu politisko varu un vada ekonomisko darbību ar ilgtermiņa plānošanas mehānismiem, regulējuma instrumentiem un valsts uzraudzību - pat ja tās pieļauj dažādu pakāpju privāto uzņēmējdarbību un ārvalstu kapitālu. Tāpat daudzās Eiropas sociāldemokrātiskajās vai “eirosocialistiskajās” valstīs tiek apvienotas spēcīgas sociālās labklājības institūcijas, pārdales politika un intervenējošs regulējums ar stabilām privātīpašuma sistēmām. Šādos kontekstos privātīpašums funkcionē kā instruments, kas pakļauts plašākiem sociālajiem, attīstības vai partijas definētajiem mērķiem.

Tādējādi privātīpašuma pastāvēšana var līdzās pastāvēt ar kreisi orientētām politiskām arhitektūrām, ja vien šis īpašums kalpo - nevis nosaka - valdošās ideoloģijas mērķus. Kreisās ideoloģiskās sistēmās - marksistiski-ļeņinistiskas, maoiskas vai sociālistiskas - buržuāzija netiek pieņemta kā autonoma politiska vara, kuras intereses dabiski nosaka sabiedrības attīstību. Tā vietā kapitālistiskie aktori tiek pakļauti hierarhiskai uzraudzībai, piespiesti saskaņot savu darbību ar sociālajām prioritātēm un bieži vien ierobežoti savā spējā ietekmēt politiku neatkarīgi no valdošā politiskā projekta. Sistēmas, kurās privātie uzņēmumi darbojas tikai tādās robežās, kādas nosaka centrālie plānotāji, partijas vadība vai spēcīgas valsts institūcijas, atklāj ideoloģisko ievirzi: kapitāls tiek pieļauts, reizēm pat stimulēts, taču tam nekad netiek ļauts dominēt, diktēt politiku.

Šī dinamika krasā veidā kontrastē ar labējiem vai liberāli kapitālistiskiem modeļiem, kuros buržuāzijai ir būtiska brīvība noteikt politiku, investīciju virzienus un ekonomisko attīstību. Biznesa elišu nepieciešamība pakļauties kolektīvajai plānošanai, attīstības programmām vai sociālistiskiem principiem ir centrālais kreisās pārvaldības mehānisms. Mobilizācijas ekonomika un kolektīvā (“nacionālā”) īpašuma pārākums pār individuālajām īpašuma tiesībām ir raksturīgs visām kreisajām ideoloģijām - sākot no boļševisma līdz pat nacionālsociālismam. Ja mūsu zelta standarts kreiso-labējo klasifikācijai ir kolektīvo interešu pārākums pār individuālajiem interesiem (un otrādi), tad nacionālsociālisms ekonomiskajā ziņā ir stingri kreiss, jo tam piemīt tādas pazīmes kā valdības izdevumu palielināšana bezdarba mazināšanai, valsts subsīdijas mājokļiem, pretinflācijas cenu kontrole un algu regulēšana, subsidētas vai organizētas ceļošanas programmas, progresīvais nodoklis un straujš maksimālo likmju kāpums, ģimenes pabalsti un bērnu atbalsts, valsts atbalsts mazajiem zemniekiem un pretaugļošanas likumi. Ārpus simboliem vai ekonomiskajām struktūrām, nacionālsociālisma noteicošā iezīme slēpjas politiskā kopienā, ko tas centās radīt. Režīma pamata premisa bija, ka modernajai valstij ir jāierobežojas ar vienotu, homogēnu kolektīvu subjektu - tautu - un ka visas iekšējās atšķirības, kas traucē šai vienotībai, ir jāneitralizē. Šī tieksme iekļauj nacionālsociālismu to divdesmitā gadsimta masu ideoloģiju saimē, kas izveidojās, sabrūkot vecajām hierarhiskajām kārtām, nevis tradicionālā labējā domā, kas balstījās mantotos rangos, kārtu privilēģijās un pluralizētā (daudzcentru) autoritātē. Hitlers vienā no savām runām, kas ierakstīta filmā Triumph des Willens, deklarēja, ka viņa partija tiecas likvidēt visas kārtas un sociālās šķiras vācu sabiedrībā. Vienīgā atšķirība starp komunistisko un nacionālsociālistisko teoriju slēpjas šīs emancipācijas niansēs un “sabiedrības” robežu nostiprināšanā. Reihs atcēla šķiru iedalījumu un noraidīja muižniecības privilēģijas, tā vietā vērtējot “darba diženumu”, kas sastopams zemniekos, cūkkopjos, strādniekos un rasiski “veselīgajos” vienkāršajos cilvēkos. Tas uzskatīja veco aristokrātiju par bioloģiski degradētu, kosmopolītisku, politiski neuzticamu un fundamentāli nevāciski orientētu, vainojot tās savstarpējās laulības un tradīcijas par “asinis atšķaidīšanu” un tautas pavājināšanu. Hitlers bija kategoriski pret aristokrātijas atjaunošanu vai Ķeizara atgriešanu. Šī naidīgā attieksme bija ideoloģiska, personiska un stratēģiska: aristokrātija iemiesoja pirmsmoderno “labējo”, kuru viņš vēlējās iznīcināt. Līdz ar to nacistu propaganda cildināja strādniekus un zemniekus kā Vācijas nākotni un veicināja homogenizētu, masās balstītu “tautas kopību” (Volksgemeinschaft), nostiprinot argumentu, ka nacionālsociālisms nebija tradicionālo labējo restaurācija, bet gan revolucionāra, pret eliti un pret aristokrātiju vērsta moderna kustība. Īpaši daudz izsaka fakts, ka sazvērestības un atentāta mēģinājumus pret Hitleru organizēja aristokrāti (slavenais Klauss fon Štaufenbergs - no senās Švābijas augstmuižniecības; Vilhelms Kanariss - Prūsijas virsnieku aristokrātija; Ērihs Fellgībels - Austrumprūsijas muižnieku dzimta; Hennings fon Treskovs - labi nostiprinājusies junkeru ģimene; Ervīns fon Vīclēbens - Prūsijas aristokrāts un profesionāls virsnieks; Rudolfs fon Gersdorfs - Silēzijas muižnieku cilts; Rudolfs fon Loringhofens - Prūsijas muižnieks; Valters fon Brauhičs - Prūšu muižnieks). Apgalvojums, ka Nacistiskā Vācija bija labējā, jo tā iznīcināja kreisās politiskās kustības, ir cirkulārs, jo tas jau sākotnēji pieņem, ka nacionālsociālisms bija labējs. Ja par galveno kritēriju kāda režīma “labējībai” uzskatām citu kreiso apspiešanu vai nogalināšanu, tad Staļina un Ļeņina vadītā Padomju Savienība neapšaubāmi būtu jādefinē kā labējā, jo tā veica masveida tīrīšanas pret menševikiem (sociāldemokrātiem), trockistiem (galēji kreisajiem), anarhistiem (galēji kreisajiem), iznīcinot desmitiem tūkstošu dzīvību. Ja vien
neizdomājam pavisam muļķīgu “kvantitatīvo griestu” kritēriju (tas ir, cik daudz kreiso ir jānokauj, lai maģiski iegūtu labējo statusu), mums jāsecina, ka citu kreiso apspiešana vai nogalināšana nav pietiekams kvalitatīvs priekšnoteikums, lai režīmu klasificētu kā labēju. Naivi ir mēģinājumi pārraut šo domu gaitu atsaucoties uz ģeopolitiku, konkrēti - kas bija nacistu ienaidnieki? Padomju Savienība - kreisie! Tiem, kas to sludina nāksies sastopties ar faktu, ka ārpolitiku var izmantot arī pret viņiem pašiem. Var interpretēt 1939. gada Molotova-Ribentropa paktu kā divu kreiso režīmu radniecību, neskatoties uz vēlāko propagandu, kas tos attēlo kā absolūtus ideoloģiskus pretstatus. Šī “neiedomājamā” alianse funkcionēja tieši tāpēc, ka abas sistēmas darbojās pēc vienas un tās pašas modernās, pretburžuāziskās, antiliberālās un mobilizējošās loģikas, kas aprakstīta iepriekš. Katrā no tām otra saskatīja paralēlu projektu: centralizētu, avangarda vadītu revolucionāru valsti, kas tiecās gāzt vecās, buržuāziskās Eiropas kārtības atliekas. Slepenajos protokolos redzams vieglums, ar kādu tika sadalītas robežas, iedzīvotāji un suverēnas valstis, kas demonstrē nicinājumu pret tradicionālo legalismu un klasiskās labējās politikas priekšstatiem par leģitimitāti. Tradicionāli Eiropas karadarbība noritēja salīdzinoši formālā, legālistiskā ietvarā, kurā valstis attaisnoja karadarbības ar pedantiskiem casus belli, ievēroja diplomātiskās normas un uztvēra karu kā reglamentētu strīdu starp suverēniem, nevis kā eksistenciālu cīņu starp tautām. Divdesmitajā gadsimtā tomēr totalitāro ideoloģiju, masu mobilizācijas un ģeopolitiskās radikalizācijas pieaugums šos ierobežojumus mazināja, radot daudz ciniskāku un instrumentālāku pieeju starptautiskajām tiesībām. Nacistu un komunistu sadarbība Polijas sadalīšanā - ko pavadīja saskaņotas militārās parādes un koordinētas policijas vienību apmaiņas - atklāj, ka it kā monumentālā plaisa starp kreisajiem boļševikiem un “labējiem” nacionālsociālistiem sabrūk, tiklīdz analizē pamatā esošo resentimenta, homogenizējošo un masveidā mobilizējošo paradigmu, kuru abi iemiesoja. Galu galā var apgalvot, ka diplomātiskā sadarbība un stratēģiski neuzbrukšanas pakti daudz vairāk atklāj par reālpolitiku nekā par doktrināru radniecību. Molotova-Ribentropa paktu var lasīt kā ideoloģiskas tuvības pierādījumu, taču tikpat viegli to var interpretēt kā pragmatisku manevru, ko veikušas divas ekspansionistiskas lielvalstis, meklējot laiku, resursus un teritoriālas priekšrocības pirms neizbēgamas sadursmes. Tāpat kā ārpolitiku var izmantot kā argumentu par labu apgalvojumam, ka nacisti bija labējie, es parādīju, ka to tikpat viegli var izmantot pretēji - lai nostiprinātu pretējo apgalvojumu. Visbeidzot nacionālsociālisms ietvēra kolektīvā ievainojuma naratīvu - Vācijas sakāvi Pirmajā pasaules karā, ekonomisko sabrukumu un fantāzijām par rasu pazemojumu - emocionāli piesātinātā pasaules uzskatā, kurā “ievainotajai/apbižotajai” nācijai it kā bija pienākums attīrīt sevi no saviem iedomātajiem ienaidniekiem un atgūt mītisko likteni. Taču šis nebija unikāls Nacistiem. Maoistu Ķīnā resentiments izpaudās kā ar šķiru saistīti naratīvi, kuros gadsimtiem ilga ekspluatācija tika izmantota, lai attaisnotu nepārtrauktu cīņu, kas kulminēja Kultūras revolūcijas vardarbīgajā “buržuāzisko” piesārņotāju medībās, it kā sabotējošos revolūciju no iekšienes. Pola Pota Kambodžā sarkanie khmeri projicēja valsts nabadzību un koloniālo pagātni uz iztēlotiem nodevējiem un intelektuāļiem, konstruējot agrāras tīrības ideālu, kura īstenošana pieprasīja iznīcināt ikvienu, kas saistīts ar sarežģītību, izglītību vai ārēju ietekmi. Savukārt Padomju Savienībā, īpaši Staļina laikā, neapmierinātība ar aristokrātiju, kapitālistiem, ārvalstīm un “kontrrevolucionāriem” kļuva par pastāvīgu instrumentu sabiedrības mobilizēšanai un tīrīšanai. Visos šajos režīmos resentiments
funkcionēja kā politisks dzinējspēks: katra vadība kultivēja tik visaptverošu aizvainojuma sajūtu, ka tā pārdefinēja morālās vērtības, pārtulkojot nabadzību, zemiskumu un vardarbību par tikumiem un balstīja savu varu solījumā atriebt reālus vai (visbiežāk) iedomātus aizvainojumus. Neskatoties uz ideoloģiskajām atšķirībām, tie visi paļāvās uz kolektīvā rūgtuma pārvēršanu par attaisnojumu radikālai sociālajai inženierijai un to cilvēku vajāšanai, kuri tika definēti kā šķērslis “tautas atpestīšanai”. Resentiments lielākoties ir sastopams reti labēji orientētās vai tradicionālās monarhistiskās valstīs, jo šo sabiedrību leģitimitāte balstījās mantotā hierarhijā, kareivīgā aristokrātijā un aktīvas pašapliecināšanās ethosā, nevis reaktīvā morālās inversijas procesā. Es neapgalvoju, ka resentiments parādījās līdz ar kreiso ideoloģiju, bet gan to, ka tas tradicionāli bija raksturīgs baznīcai un tautai, nevis pārvaldei. Man arī jāatzīmē, ka tas var parādīties (un ļoti bieži arī parādās) mūsdienu monarhistiskajās kustībās, kur nostaļgija pēc “impērijas atjaunošanas” nereti satur tādu pašu retoriku un noskaņojumu kā resentimenta piesātinātas masveida ideoloģijas - ir būtiski atšķirt šādas kustības no dabiski veidojušāmies/izveidotām aristokrātiskām sabiedrībām. To valdnieku šķiras - vai tā būtu viduslaiku Eiropas muižniecība, antīkā aristokrātija vai modernākas hierarhijas citur - uztvēr varu kā spēka, dzimtas un goda izpausmi, nevis kā kompensāciju par upura statusu. Līdz ar to viņu vērtības izauga no pašpārliecības, kas raksturīga tiem, kuri sevi uzskatīja par normu radītājiem, nevis par apspiestajiem, kas meklē atriebību. Viņu leģitimitātes un attaisnojuma loģika nebalstījās vājuma pārvēršanā morālā pārākumā vai aizvainojuma izmantošanā kā politisko principu. Tikai līdz ar masveida, post-industriālās politikas parādīšanos - modernā nacionālisma, revolucionāro kustību un kolektīva ievainojuma ideoloģiju rašanos - ressentiments kļuva par centrālu politiskās dzīves organizējošo spēku. Klasiskā labējā doma - balstīta hierarhijā (kas sakņota tiesiskumā), mantotās tradīcijās, slāņošanās pieņemšanā un bieži vien transcendentalā leģitimitātē kā organiski noteicošā principā - pārstāja pastāvēt kā dzīvotspējīgs politiskais spēks brīdī, kad uzvarēja mūsdienu revolucionārā paradigma. Modernā paradigma iznīcināja institucionālos un kultūras pamatus, uz kuriem balstījās vēsturiskie labējie. Līdz ar to, tas, kas saglabājies ar apzīmējumu “labējie”, nav šīs tradīcijas turpinājums, bet gan veidojums, kas radies jauno laiku intelektuālajā horizontā. Mūsdienu labējos vislabāk saprast kā apakšstraumi modernitātei, nevis kā tai ārēju pretstatu. Tās jēdzienu vārdnīca - nācija, tauta, pilsonis, suverenitāte, progress, masu līdzdalība - jau iepriekš ir veidota no tiem pašiem egalitārisma pieņēmumiem, kas parādījās 18. gadsimta nogales revolucionārajā lūzumā. Šie “pseidolabējie” izmanto konservatīvu retoriku un kosmetiskus elementus, vienlaikus darbojoties tajā pašā pamatstruktūrā, kas radīja liberālismu, sociālismu un citas modernās masu ideoloģijas. Tā dēvētie konservatīvie mūsdienās atbalsta pensijas, bezmaksas veselības aprūpi un bezmaksas izglītību tieši tāpēc, ka viņi vairs nemaz nav labējie, bet gan vakardienas kreisie. “Galēji-labējie” savukārt arī piedāvā egalitāro sabiedrības modeli, mīnus seksuālās minoritātes, bēgļus, migrantus utt. Tas, ko mūsdienās uzskatam par “labējo”, tikai uztur agrāko progresīvo ieviestās sociālās politiku. Mēģinājumi klasificēt nacionālsociālismu kā “labējo” sabrūk, tiklīdz tiek piemērots viens konsekvents kreiso-labējo spektra kritērijs. Citādi esam spiesti vai nu ievietot nacionālsociālismu kreisajā kategorijā, vai arī pārdefinēt “labējos” tik plaši, ka daudzi tradicionāli kreisie režīmi paradoksāli kļūtu par labējiem, rezultātā rodoties situācijai, kur
cilvēks rāda ar pirkstu uz sarkana karoga ar sirpi un āmuru un kliedz “labējs”! Nacionālsociālisms iederas modernajā, kolektīvistiskajā līnijā, nevis pirmsmoderna hierarhiskā labējā tradīcijā. Ja uzstāj uz vienu galveno kopīgo klasifikatoru - vai tas būtu kolektīvisms pār individuālismu, antiburžuāziska izcelsme, avangardiska masu politika vai tradicionālās hierarhijas apspiešana - nacionālsociālismu nav iespējams konsekventi ievietot labajā pusē, neizārdot visu spektru. Ģenealoģiskā analīze, ko piedāvāju, palīdz izvairīties no neskaidrībām par to, kāpēc daži režīmi ir tik līdzīgi, kā arī neļauj nonākt pie absurdām klasifikācijām, piemēram, “pakava teorijas” (horseshoe theory) vai veidot fantomās “ārpus labējo-kreiso spektra” kategorijas, piemēram, “totalitārās ideoloģijas”.
P.S. akadēmiķiem: Apzinos, ka šis raksts pilnībā balstās uz noteiktu aksiomātisku ietvaru, neizbēgami tāpat kā visi politiskās filozofijas darbi - Hobsa presupozīcija par cilvēka dabu kā dzīvnieku, Loka presupozīcija par cilvēktiesībām kā dabas dotām. Mūsu konceptuālās kategorijas nav empīriski verificējami objekti - jūs nevarat pacelt akmeni, ar mikroskopu paskatīties kas zem tā un noteikt, ka nacionālsociālisms bija “labējs” vai “kreisais”. Gan konvencionālā, gan mana aksiomātika ir ar trūkumiem un priekšrocībām. Katrai ir sava epistemiskā vērtība un funkcija; katra uztver dažas strukturālās realitātes, vienlaikus citas atstājot bez ievērības. Vispārpieņemtais 20. gadsimta kreisā-labā spektrs nav imūns tikai tāpēc, ka tas ir plaši izplatīts.
Jānis Urbanovičs