Lecam, lecam pa vecam...

 
©Ģirts Ozoliņš/F64

Aizvadītājā nedēļā valdība lielākoties bija aizņemta ar savu kārtējo krīzīti. Tomēr arī par tautu domāja. Vismaz tā varētu likties, pārlūkojot mediju publikāciju virsrakstus

“Nākamajā apkures sezonā valstij iedzīvotājiem būs jāsniedz lielāks atbalsts.” (Labklājības ministrs Gatis Eglītis)

“Valsts atbalsts iedzīvotājiem nākamajā apkures sezonā vairs nebūs tik plašs, kāds tas bija aizvadītajā apkures sezonā.” (Ministru prezidents Krišjānis Kariņš)

Vai jums joprojām ir cerība, ka valdībai ir plāns, kā pārlaist nākamo ziemu?

Redzot energoresursu cenu lēcienu, ir skaidrs, ka nāksies grozīt izdevumu plānus visos līmeņos - no ģimenes maciņa līdz valsts budžetam. Būtu laiks nopietnai izdevumu revīzijai, sarunām ar pašvaldībām par nepieciešamo atbalstu, jo tieši pie vietējās varas cilvēki pirmām kārtām vēršas pēc palīdzības. Taču valdības pārstāvji, izskatās, pat savā starpā lāga nesarunājas. Visa politiskā jauda veltīta tam, lai caur medijiem noskaidrotu, kurš “komisks”, kurš “šantāžists”, kurš “nevelk” un kurš vispār “pats tu pianists”…

Bet vairums cilvēku Latvijā tomēr dzīvo uz reālās zemes. Viņus dzen izmisumā siltuma ražotāju brīdinājumi par kosmiskām cenām un namu apsaimniekotāju draudi par apkures nepieslēgšanu. Šis spriedzes pilnais laiks nav īstais brīdis, kad turēt cilvēkus neziņā - vai būs/kāds/kam atbalsts nākamajā apkures sezonā? Nabadzības riskam Latvijā jau tagad ir pakļauta ceturtā daļa iedzīvotāju. Kur šo bezcerības robežu novilks apkures un pārtikas “jaunās” cenas?

Valdības varonīgie “mikrorestarti” (ar šo jaunvārdu tagad pieņemts apzīmēt sīkumainus kašķus) nekādi nevairo cerību, ka ziemā cilvēki būs siltumā un viņi par to spēs norēķināties.

Vai tiešām no iepriekšējās krīzes, kad lēmumu pieņemšana tika bezcerīgi nokavēta, nav izdarīti nekādi secinājumi?