Par tiesībām uz piemiņu

Nav tik būtiski, kurā datumā nožuva tinte uz kapitulācijas akta. Svarīgi, ka 1945. gada maijā karš bija beidzies. 


Miljoniem cilvēku upuru, miljoniem salauztu dzīvju. Pēdas katras ģimenes vēsturē, paaudzēm cauri. Nevienam nevar atņemt tiesības to atcerēties. Tā ir piemiņas diena - karā kritušajiem, karu pārdzīvojušajiem, karā uzvarējušajiem.

Tos, kuri atnāk noliekt galvu un nolikt ziedus savu piederīgo piemiņai sev ierastā dienā un vietā - nav mums nekādu tiesību nosodīt.

Nacisms Otrajā pasaules karā tika sagrauts par briesmīgu cenu, tas ir jāatceras.

Bez ārišķībām, ar dziļām sāpēm un lielu pārdzīvojumu par to, ka Eiropā atkal ir karš. Ar jautājumu - kā panākt, lai nekas tāds vairs nenotiktu nekad? Tāda šogad ir piemiņas diena.

Viedokļi

Pasaulē šogad divdesmit sesto reizi 21. februāri piemin kā Starptautisko dzimtās valodas dienu. UNESCO to veidoja 1999. gadā, bet ANO atzina 2002. gada 15. februārī ar rezolūciju Nr. 56/262 ar oficiālo nosaukumu franciski multilingvisms[1], kā 12. un 13. punktu galvenā tēze ir glābt valodas, kas apdraudētas vai uz izmiršanas sliekšņa. Vēsturiski datumu gan saista ar Austrumpakistānas ļaužu 75 gadus senu cīņu par bengāļu valodu, ko prot ap 280 miljonu un kam gals nedraud.

Svarīgākais