Par tiesībām uz piemiņu

Nav tik būtiski, kurā datumā nožuva tinte uz kapitulācijas akta. Svarīgi, ka 1945. gada maijā karš bija beidzies. 


Miljoniem cilvēku upuru, miljoniem salauztu dzīvju. Pēdas katras ģimenes vēsturē, paaudzēm cauri. Nevienam nevar atņemt tiesības to atcerēties. Tā ir piemiņas diena - karā kritušajiem, karu pārdzīvojušajiem, karā uzvarējušajiem.

Tos, kuri atnāk noliekt galvu un nolikt ziedus savu piederīgo piemiņai sev ierastā dienā un vietā - nav mums nekādu tiesību nosodīt.

Nacisms Otrajā pasaules karā tika sagrauts par briesmīgu cenu, tas ir jāatceras.

Bez ārišķībām, ar dziļām sāpēm un lielu pārdzīvojumu par to, ka Eiropā atkal ir karš. Ar jautājumu - kā panākt, lai nekas tāds vairs nenotiktu nekad? Tāda šogad ir piemiņas diena.

Viedokļi

Latvijas specdienesti esot it kā zinājuši par lielu heroīna kravu, kura tranzītā bez problēmām šķērsojusi visu Latviju, tā ziņo Latvijas TV. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pārmet, ka “neizskatās labi, ka iestāde, kuras tiešs pienākums ir cīnīties ar šādiem noziegumiem, nevar vismaz publiski paskaidrot savu rīcību”. Mani šis viss pamudināja uz pārdomām par demokrātiju, korupciju un narkotikām.

Svarīgākais