Ko MUMS, Latvijā, nozīmē uzvara pār nacismu?

***

Ko mums nozīmē uzvara pār nacismu? Tā ir pateicība. Kurai nav robežu, derīguma termiņa vai ģeogrāfiska dalījuma. Pateicība mūsu priekštečiem.

Ko mums nozīmē uzvara pār nacismu? Tā ir atmiņa. Par uzvaras briesmīgo cenu. Par to, ka karš kopumā izdzēsa ne mazāk kā 50 miljonu cilvēku dzīves. Un šo briesmīgo skaitļu dēļ vārdu “uzvara” jāuztver bez eiforijas un reiboņa.

Ko mums nozīmē uzvara pār nacismu? Tā ir piederība cilvēces izcilam veikumam. Jo šis karš nebija par to, kura armija uzvarēs. Bet par to, ka sakāvi piedzīvoja nacisms. Un uzvara pār nacismu mums nozīmē lepnumu par mūsu senčiem, kuri bija šīs uzvaras neatņemama daļa.

Viss augstāk teiktais nav mani vārdi, es varu zem tiem tikai parakstīties. Šīs runas autors ir Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, un tā teikta 2021.gada 9.maijā. Šajā dienā Ukrainas vadītājs noliek (vismaz tā darījis līdz šim) vainagu pie Mūžīgās uguns Kijevā, kā arī apmeklē Krivijrihas (Krivojrogas) kapsētu, kur atdusas viņa vectēvs. Tīmeklī atrodama informācija, ka Semjons Zelenskis bijis Lielā Tēvijas kara veterāns, strēlnieku rotas komandieris. Par varonību saņēmis daudzus apbalvojumus, tai skaitā divus Sarkanās Zvaigznes ordeņus.

Šo pieminu tāpēc, ka man absolūti nepieņemama ir tā primitīvā attieksme, ko pašlaik pret Otro Pasaules karu, tajā kritušo piemiņu, pret 9. maiju pauž liela daļa Latvijas politiķu. Spilgti to demonstrējis prezidenta kancelejas vadītājs - 8. maijā nacisma sagrāvi atzīmējot tie, kas patiesi grib godināt savus karā kritušos tuviniekus, bet 9. maijā - visādi nelieši, kas īstenībā svinot Krievijas militārās varenības dienu…

Ļoti daudziem Latvijas cilvēkiem ir tēvi vai vectēvi, citi piederīgie ar līdzīgu dzīves gājumu, kāds tas bijis Semjonam Zelenskim. Un viņiem 9.maijs nozīmē to pašu ko Ukrainas prezidentam.
Jā, es varu piekrist, ka Rīgā, Uzvaras parkā pie pieminekļa šajā dienā uzrodas arī ļaudis, kuru motīvi nav savienojami nedz ar kritušo piemiņu, nedz Latvijas valstiskumu. Taču šo atsevišķo elementu nostāju pierakstīt simtiem tūkstošu mūsu valsts pilsoņu, kuriem mājās sarunvaloda nav latviešu - krieviem, ukraiņiem, ebrejiem, tatāriem, un vēl daudziem citiem, apgalvojot, ka viņi 9.maijā svin Latvijas otrreizējas okupācijas dienu - tā ir absolūta nejēdzība.

Nenoliedzami, Krievijas uzsāktais karš pret savu brāļu tautu liek mums uz daudzām lietām skatīties citādāk. Bet ne tāpēc, ka tas dotu pamatu aizmirst Otro Pasaules karu, karā kritušos un karu uzvarējušos, bet gan tāpēc, ka nākamās paaudzes nav spējušas izpildīt viņu novēlējumu - lai kara vairs nebūtu nekad. Taču nelieciet Latvijas krieviem uzņemties kaut kādu kolektīvo vainu par to, ko šobrīd pastrādā Krievijas varas elite. Es esmu pārliecināts, ka tie cilvēki, kuri šogad dosies nolikt ziedus (nav svarīgi, kurā vietā un 8.vai 9.maijā), runās un domās tieši par to. Pārdzīvos un izjutīs dziļas sāpes. Gan par to karu, gan tagadējo.