Jānis Urbanovičs: Par karu un mieru
Līdz ar Krievijas lēmumu atzīt pašpasludinātās Doņeckas un Luganskas republikas par neatkarīgām valstīm ir pārkāptas Minskas vienošanās un trauslais miers šajā reģionā. Es nevaru vērtēt to citādi kā tikai ar nosodījumu, jo līgumi ir jāpilda, pat ja tie ir vāji.
Taču jebkurš miers un katrs līgums, kas to nodrošina, ir labāks par militāru konfliktu, īpaši, ja tas var izvērsties plaša mēroga karā ar daudziem upuriem. Tāpēc uztrauc paziņojumi no sērijas “mēs ne no viena nebaidāmies un esam gatavi uz visu”. No kara ir jābaidās! Jo ātrāk Minskas līguma vietā ir jāpanāk citas vienošanās. Pat ja nepilnīgas, tās, vienalga, būs labākas par jebkādu asinsizliešanu. Un to īpaši būtu jācenšas panākt tiem, kuri šim karam gatavi ziedot tikai naudu un dzelžus, ne savus dēlus.
Un pats galvenais. Neļausim, lai karš ienāk mūsu mājās. Es nerunāju par tankiem un robežām. Es aicinu nespiest uz jūtīgiem punktiem mūsu sabiedrībā. Mēs daudzi, bet jo īpaši mūsu līdzpilsoņi, kuru dzimtā valoda ir krievu vai ukraiņu, esam dažādos veidos saistīti ar šīm valstīm. Varam tikai iedomāties, kā viss notiekošais sāp tiem, kuriem vienā no pusēm ir tuvinieki un draugi. Mūsu jau tā sašķeltajai sabiedrībai nevajag vēl jaunas, “ģeopolitiskas” līnijas.
